Kauja pie Smoļinas ezera notika 1502. gada 13. septembrī

Kauja uz 50 gadiem apturēja krievu invāziju Rietumu virzienā un šajā periodā nodrošināja mieru Livonijā no Maskavijas tīkojumiem.

Dēļ tās nozīmīguma, Livonijas landtāgs nolēma katru gadu 13. septembrī šo uzvaru svinēt un atgādināt.

Krievu dati par kauju:

• Livonijas ordeņa spēki 5000  / zaudējumi -nenozīmīgi     
• Maskavijas spēki 12000        / zaudējumi 2500...8000

***

Kauja notika pie Kūdupes (Kudabas upes) krastos tagadējā Pleskavas apgabalā, netālu no Palkino ciema, to vadīja Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs.

 Atbildot uz nemitīgajiem Maskavijas uzbrukumiem Livonijas zemēm, apvienotajā karaspēkā bija iekļauti Ordeņa mestra un Ordeņa landmaršala Johana fon der Brēles (saukta Plātera), un Rīgas arbibīskapa Mihaela Hildebranda vadītie jātnieki, latviešu un igauņu kājnieki. Lai satriektu Livonijas pierobežā koncentrēto Maskavijas karaspēku, Ordeņa apvienotie spēki iebruka Pleskavas republikas teritorijā un vairākas dienas nesekmīgi aplenca Pleskavas kremli.

Uzzinājis, ka gaidāma krievu papildspēku ierašanās, Plettenbergs ar 5000 vīriem kaujas ierindā atkāpās no Pleskavas, taču vairākkārt lielākais krievu karaspēks padzirdējis baumas, ka livonieši bēg, metās haotiskā uzbrukumā, jo bija pārliecināts, ka sakaus nelielo Pletenberga vienību un pēc tam varēs iznīcināt pārējo karaspēku. 

Pletenbergs, neizjaucot kaujas kārtību straujā uzbrukumā devās krieviem pretī un uzbruka pie nelielā Smoļinas ezera mežainajā apvidū starp Latgali un Pleskavas zemi.

Krievu karaspēks, kura sastāvā bija 12,000 Maskavas, Novgorodas, Pleskavas karavīri, algotņi un sabiedroto tatāru zemju (Astrahaņas un Kazaņas hanu valstu) karavīri, tika sakauts, pametot 2500 līdz 8000 kritušo kaujas laukā.

Lai gan guvis uzvaru, bet nesagaidījis solīto sabiedrotās Lietuvas palīgspēku ierašanos, Valters fon Pletenbergs kopā ar Livonijas karaspēku atgriezās Livonijā tā arī neieņēmis Pleskavu. Lietuvas vilcināšanās smagi "atspēlējās" pašiem lietuviešiem, jo turpmākās desmitgades pastāvīgais Rietumu civilizācijas pretinieks- Maskavija savus uzbrukumus pamatā vērsa tieši pret lietuviešu zemēm.

Livonijā Smoļinas kauja tika uzskatīta par svarīgu Livonijas karaspēka uzvaru. Arī krievi saskatīja to kā savu panākumu, jo Livonijas spēki drīz pēc kaujas pameta "krievu novadus".

Pletenbergs tomēr bija panācis svarīgāko - miers uz Livonijas austrumu robežas tika nostiprināts uz vairāk kā 50 gadiem - līdz pat 1558.gadam. Pletenberga nosūtītie Livonijas sūtņi Maskavā, Novgorodā un Pleskavā:

• 1503.gadā noslēdza mieru uz 6 gadiem,
• 1509.gadā miers tika pagarināts uz 14 gadiem,
• 1521.gadā - atkal pagarināts, bet
• 1531.gadā - vēlreiz atjaunots nu jau uz 20 gadiem.

Domājams, ka tieši Smoļinas kauja pozitīvi ietekmēja Maskavijas piekāpību.

Hronikas liecības

Rusova Livonijas hronika par Smoļinas kauju raksta:

"Livonijas kārtas 1502.gada augustā atkal apbruņojās un ar 2000 jātniekiem un 1500 kājniekiem, dažiem simtiem zemnieku un dažiem lielgabaliem, iesāka kaŗa gājienu. Arī šoreiz leiši neieradās, pretēji savam zvērastam. Tomēr Pletenbergs paļāvībā uz Dievu nonāca līdz Pliskavai, kur viņam izdevās sagūstīt divus krievus, no kuŗiem viņš uzzināja krievu spēku lielumu, kā arī to, ka lielkņazs nedomājot nemaz sākt kauju, bet aplenkt mazo vācu kaŗaspēku un dzīt kaŗavīrus kā lopus uz Maskavu, un pēc tam ar savu kaŗaspēku izstaigāt visu Livoniju.

Kad mestris izdzirda šādu krievu lielību, viņš savai lietai piegrieza lielu vērību un, kā Jūdass Makabējs, paļāvās uz Dievu. Krusta Pacelšanas dienas vakarā ar lielu steigu un troksni ienaidnieki sāka uzbrukumu. Mestris bezbailīgi devās ienaidniekiem pretīm, kuŗi ļoti brīnījās par mazā vācu kaŗaspēka drošsirdību. Kad abas puses satikās, krievi pavisam ielenca vācus tā, ka viņiem bija atņemta iespēja meklēt glābiņu bēgšanā. Vāci drošsirdīgi pašā sākumā apšaudīja krievus no lielgabaliem un daudzus nonāvēja. Tad mestris devās pret ienaidniekiem, un, trīs reizes izlauzdamies turpu un atpakaļ starp ienaidnieka rindām, daudzus nokāva un pārējos piespieda bēgt. Karaspēks bija ļoti noguris un, nevarēdams sekot ienaidniekiem, palika 3 dienas uz vietas kaujas gatavībā, ja ienaidnieks domātu griezties atpakaļ. Bet ienaidnieks nerādījās, jo negribēja otrreiz piedzīvot tādu karstu pirti. Šinī kaujā krita vairāki tūkstoši krievu.

Mestris pazaudēja dažus bruņniekus, 400 kaŗeivju un viņu virsnieku Matīsu Pernaveri, vienu leitenantu un 1 karodznieku.

Kāds Lūkass Hamersteds, paņemdams līdzi bungas, negodīgā kārtā bija pārbēdzis pie ienaidniekiem. Šī uzvara uzskatāma par Dieva brīnumu, jo mazs kaŗaspēks bija noveicis 90.000 ienaidnieku un piespiedis viņus bēgt. Te nu redzam, kādi kaŗeivji ir maskavieši, ja tikai nopietni stājās viņiem pretīm. Pēc šīs mestŗa uzvaras maskavieši palika piekāpīgāki un lūdza, pēc miera, kuŗu mestris noslēdza pēc savas gribas uz ilgiem gadiem. Tādai tik vieglai miera noslēgšanai par iemeslu bija maskaviešu sakaušana, bet arī tas, ka viņiem bija daudz ienaidnieku un viņi gribēja iekaŗot jaunas zemes, kā Kazaņu, Smoļensku, Pliskavu un t.t., kuŗas tajā laikā vēl nebija Maskavas lielkņazam padotas. 1505.gadā, kad nomira Ivans III, viņa dēls Vasilijs nāca pie valdības un 1509.gadā iekaŗoja Pliskavu".