No Zelta Ordas pakļautības 1480. gadā atbrīvojusies Maskavija sāka nemitīgu savas teritorijas paplašināšanu visos virzienos, tai skaitā veica dažāda mēroga uzbrukumus vēsturiskajām baltu apdzīvotajām zemēm, kuras ietilpa Lietuvas- Polijas vai Livonijas teritorijā. Pamatiemesls uzbrukumiem Rietumu virzienā bija vēlme izlaupīt bagātās un attīstītās pilsētas, jo ziemeļos somu cilšu apdzīvotajās teritorijās apdzīvotība bija maza, savukārt, Austrumos un Dienvidos joprojām visai spēcīgus valstiskos veidojumus kontrolēja šo teritoriju pamattautības- tatāri, bulgāri u.c.

Kā formālais iegansts uzbrukumiem uz Rietumiem tika minēta "Kijevas Krievzemes vēsturisko zemju" apvienošanas ideja, ignorējot faktu, ka tatāru hanu izveidotajai Maskavijai ar Kijevas Krievzemi, kuru t.sk. austrumbaltu apdzīvotajās zemēs ap Naugardi (Novgorodu) un Smoļensku bija izveidojuši vikingi, bija maz vai nekāda sakara.

1512. gadā Maskavijas spēki, nodrošinājušies ar Svētās Romas imperatora Maksimiliāna I atbalstu, uzbruka Lietuvas- Polijas valstij aplencot Smoļenskas pilsētu, kas bija Lietuvas sastāvā. Uzbrūkot pilsētai ar artilēriju (lielgabalu skaits dažādos avotos norādīts dažāds, - līdz pat 300 stobriem) un sākot to sistēmiski nopostīt, Maskavijas spēkiem izdevās panākt Smoļenskas kapitulāciju, pēc kuras Maskavijas armija turpināja virzību dziļāk Polijas - Lietuvas teritorijā.

Sākās Maskavijas- Lietuvas karš, kurš ilga līdz 1522. gadam. Tā sākuma posmā Maskavijai, izmantojot ievērojamo spēku pārsvaru, izdevās iekarot vairākās Lietuvas-Polijas austrumu teritorijas, taču drīz vien uzbrukumi kļuva vājāki, jo sliktās apmācības un vājās vadības koordinācijas dēļ krievi cieta milzīgus zaudējumus.

Nopietnākā sadursme notika 1514. gadā 8. septembrī, kad kaujā pie Oršas (tagad Baltkrievija) sadūrās abu valstu armijas. Armiju lielums un sastāvs, dažādos avotos atšķiras. Rietumu avotos norādīts ka Polijas - Lietuvas armijā bija ap 35,000 vīru, bet iebrucēju- Maskavijas - līdz pat 80,000 vīru.

Krievu avotos pieturās pie nostājas, ka spēku ziņā sadūrušās 2 apmēram līdzvērtīgas armijas- katra 12,000 vīru liela, kaut gan nav saprotams, kāpēc Maskavija nozīmīgā kaujā sūtījusi tik nelielu karaspēku, tāpat- ja spēki būtu bijuši vienlīdzīgi, visticamāk, krievi nebūtu uzbrukuši tik pārgalvīgi.

Kauja pie Oršas sākās ar Maskavijas armijas uzbrukumu Lietuvas Polijas armijas flangiem ar mērķi skaitliski mazāko armiju ielenkt, taču krievu spēku koordinācija bija ļoti slikta. Kņaza Čeļadina vadītie spēki, kuri uzbruka vienam no flangiem bija pārliecināti, ka ar spēku attiecību 1:3 tiem izdosies viegli satriekt Lietuvas - Polijas spēkus, it īpaši tāpēc, ka tie sāka atkāpties (uz frontes centru), tādējādi vēl vairāk radot pārliecību, ka uzbrucējiem izdosies lietuviešus sagrābt "knaiblēs", pat nesekojot, ka krievu karaspēka otrs flangs uzbrukumu nebija sācis.

Atkāpjoties Polijas Lietuvas flanga galvenajiem spēkiem, tika iesaistīta arī to vieglā kavalērija, kas papildus izdarīja māņu kustību. Lietuvas armijas flanga un centra spēkiem atkāpjoties, poļu kavalēristi it kā devās tiem palīgā, taču strauji pagrieza zirgus un arī sāka atkāpties, tādējādi vēl vairāk paātrinot maskaviešu "uzbrukumu". Cenšoties atkāpjošos lietuviešus panākt, kņaza Čeļadina vadītie spēki straujā uzbrukuma laikā ar izjauktām kaujas ierindām, nonāca no frontes flanga tās centrā.

Taču no kaujas lauka nonākot līdz tā tuvumā esošam mežam, Lietuvas "bēgošais" karaspēks strauji sašķēlas divās daļās un pilnībā atklāja centru, un deva iespēju sākt "strādāt" mežā paslēptajiem lielgabaliem, kas ar kartečām sāka iznīcinošu uzbrūkošo krievu spēku likvidāciju. Lai gan kņazs Čeļadins, saprazdams kļūdu, deva pavēli atkāpties, to viņš varēja izdarīt tikai vienā virzienā - lielgabalu uguns līnijā, jo bija iesprostots "koridorā" starp sadalītās Lietuvas armijas spēkiem, kuri neļāva haotiski bēgošajiem krievu uzbrucējiem izklīst uz flangiem. Lai gan Maskavijas armijai bija paslēptas vairāku tūkstošu vīru lielas rezerves, tās nesāka uzbrukumu, bet sākot bēgt galvenajiem spēkiem, arī sāka haotiski atkāpties bez kaujas. Lietuviešu lielgabaliem palīgā devās poļu- lietuviešu kavalērija, kas sāka sekot bēgošajiem iebrucējiem. Tos, kuriem bija izdevies izbēgt no lielgabalu uguns, tika vajāti līdz pat 5 km attālumā no kaujas vietas.

Maskavijas armija cieta pilnīgu sakāvi.

Tradicionāli Krievijas puse savu kritušo skaitu slēpa, taču bija spiesta atzīt, ka sakāve bijusi nopietna- tika sagūstīti vai nogalināti 11 no 14 Krievijas spēku augstākajiem karavadoņiem. Tika sagūstīti arī vairāk kā 1500 krievu un to sabiedroto dižciltīgo- zemāka ranga virsnieku, un arī vairāki tūkstoši citu gūstekņu (3000-5000). Gūstekņu esot bijis tik daudz, ka to uzskaiti neviens vairs neveda.

Lietuvas- Polijas puse paziņoja, ka tā kaujas laukā zaudējusi vien dažus simtus karavīru, bet bez jau minētajiem tūkstošiem gūstekņu, kaujā iznīcinājusi 30,000-40,000 Maskavijas iebrucējus, ieguvusi vairāk kā 100 (pēc citām ziņām- 300) lielgabalus un citu kara tehniku. 

Lai gan tajā laikā bija pieņemts vismaz dižciltīgos gūstekņus izpirkt, cars Vasilijs III bijis tik sarūgtināts par sakāvi, ka atteicies to darīt, teikdams, ka šādi karavīri dzīvi viņam esot tikpat noderīgi, kā miruši. Rezultātā, gūstā saņemtie, tai skaitā dižciltīgie, izņemot dažus, Maskavijā vairs neatgriezās.

Maskavijas karavadonis kņazs Čeļadins nomira ieslodzījumā 1516. gadā. Ir zināms, ka Maskavijā atgriezās tikai viens no sagūstītajiem spēku vadītājiem- kņazs Bulgakovs-Goļica, bet tas viņam izdevās tikai sirmā vecumā 1552. gadā pēc gūstā pavadītiem 38 gadiem.

Kauja deva iespēju Lietuvai- Polijai atgūt būtiskas Maskavijas iekarotās vēsturiskās baltu zemes Smoļenskas apkaimē, taču pašu Smoļensku lietuvieši tuvojošās ziemas dēļ ieņemt neuzdrošinājās. Rezultātā tur izdevās nostiprināties krieviem uz 100 gadiem (līdz 1612.g. kad Smoļensku atkal izdevās uz laiku atgūt)

Pārliecinošā uzvara pie Oršas ļāva Lietuvai-Polijai panākt arī Sv. Romas Impērijas imperatora Maksimiliāna I attieksmes maiņu, kurš tika pārliecināts par maskaviešu kā barbaru un musulmaņu sabiedroto uzbrucēju "kristīgajai Rietumu pasaulei" vājumu. Kaujas rezultātā un saņemot ziņas par Maskavijas visai nevērīgo attieksmi pret noslēgiem līgumiem (Maksimiliānam I par Maskavijas atbalstu "pienācās" Smoļenska, kas netika atdota), 1515. gadā Maksimiliāns I atteicās no savienības ar Vasiliju III un arī pats pārtrauca uzbrukumus Polijai - Lietuvai no Rietumeiropas valstu puses. Lietuvas- Polijas republika, lai arī neatguva visas krievu iekarotās vēsturiskās baltu zemes, tomēr ieguva zināmu miera periodu.

Krievijas avotos atrodams maz informācijas par šo kauju. Taču tā plaši tiek atzīmēta Polijā, Lietuvā.

Arī Baltkrievijas patrioti šo kauju uzskata arī par būtisku baltkrievu uzvaru pār Maskavijas iekarotājiem, jo Polijas-Lietuvas republikas pārvaldes sistēma bija daudz demokrātiskāka par "Maskavijas despotiju".  Pretstatā Maskavijas autokrātijai un bezlikumībai, Polijas - Lietuvas republikas likumi nodrošināja novadu un pilsētu pašpārvaldes tiesības (vēlētas izpildvaras institūcijas, vietējās tiesas u.c.).

Arī 21. gadsimtā, par spīti Baltkrievijas pilnīgai atkarībai no Krievijas, tās galvaspilsētas Minskas centrā atjaunotajam rātsnamam pievienota piemiņas plāksne, kura vēsta par neatkarīgās Minskas pilsētas tiesībām 16.g.s., kuras vēlāk likvidējusi Krievijas impērija.