Augusta pučs (krievu: Августовский путч) bija neveiksmīgs valsts apvērsuma mēģinājums Padomju Savienībā 1991. gada 19.—21. augustā ar mērķi gāzt prezidentu Mihailu Gorbačovu un izbeigt viņa uzsākto valsts demokratizācijas procesu, kā arī nepieļaut Savienības līguma, kas paredzēja reformēt Padomju Savienību, parakstīšanu.

Puča organizētāji un realizētāji bija Valsts ārkārtas stāvokļa komiteja (VĀSK, krievu: Государственный комитет по чрезвычайному положению (ГКЧП)), kurā ietilpa astoņi konservatīvi noskaņoti kompartijas, drošības dienestu un armijas vadošie darbinieki.

Komitejas priekšsēdētājs bija PSRS viceprezidents Genādijs Janajevs. Pēc apvērsuma sākuma VĀSK izsludināja valstī ārkārtas stāvokli uz 6 mēnešiem, ieviesa cenzūru, ieveda karaspēku Maskavā, izolēja Mihailu Gorbačovu, kurš puča laikā atradās savā Krimas vasarnīcā, un veica citus pasākumus, lai sagrābtu varu. Pret Augusta puču uzstājās Krievijas PFSR prezidents Boriss Jeļcins un viņa atbalstītāji gan no politiķu vidus, gan cilvēki, kas atsaucās uz aicinājumi aizsargāt Balto namu (Krievijas PFSR padomju nams) Maskavā, kur puča laikā atradās B. Jeļcins un viņa domubiedri. Faktiski puča laikā izveidojās divas paralēlas varas, kuras atbalstīja dažādi spēki.

Pučisti neizmantoja karaspēku un drošības spēkus, lai ieņemtu Balto namu vai sagrautu plašās masu demonstrācijas, kas bija vērstas pret viņiem. Nespējuši pilnībā sagrābt varu un saskārušies ar pretestību gan no plašām iedzīvotāju masām, gan opozīcijas kompartijas iekšienē, puča līderi piekrita atjaunot M. Gorbačova sakarus ar ārpasauli un atbrīvot viņu no izolācijas.

Tā rezultātā 21. augustā viņš sazinājās ar Maskavu un deva rīkojumu atcelt visus VĀSK pieņemtos lēmumus, kā arī atcelt no amatiem puča atbalstītājus. Līdz ar to pučs bija beidzies. Nākamajā dienā M. Gorbačovs ieradās Maskavā, bet VĀSK biedri tika arestēti. Viens no tiem — PSRS iekšlietu ministrs latvietis Boriss Pugo izdarīja pašnāvību.

Augusta pučs vājināja gan kompartijas, gan vispār konservatīvo spēku pozīcijas valstī. Pučistu mērķis nepieļaut Savienības līguma parakstīšanu tiešām tika panākts, tomēr vēlākie notikumi noveda nevis pie Padomju Savienības reformēšanas kā paredzēja iepriekšminētais līgums, bet gan pie pilnīga Padomju Savienības sabrukuma. Tāpat pučs paātrināja padomju republiku neatkarības centienus. Baltijas valstis tieši puča rezultātā atguva pilnīgu neatkarību un tās atzina citas valstis (tai skaitā arī Krievijas PFSR un septembrī arī PSRS).

Augusta puča notikumos joprojām ir daudz neskaidru jautājumu, kuri, iespējams, nekad netiks atbildēti. Populāra, bet nepierādīta ir versija, ka viens no puča atbalstītājiem ir bijis pats PSRS prezidents M. Gorbačovs. To savās liecībās apliecinājuši arī vairāki VĀSK dalībnieki.

19. augusta rītā Latvijas Republikas Augstākā Padome (LR AP) un Ministru Padome paziņoja, ka uzskata Valsts Ārkārtējā stāvokļa komiteju par nelikumīgu veidojumu, kuram nav nekādu pilnvaru Latvijas teritorijā. Pilsoņi tika aicināti nesadarboties ar to un īstenot nevardarbīgu pretošanos. Baltijas kara apgabala pavēlnieks ģenerālis Fjodors Kuzmins, kas bija VĀSK ieceltais pilnvarotais pārstāvis Latvijas Republikā, telefoniski draudējis apcietināt Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu, ja tas nepildīs visus viņa norādījumus.

Savukārt Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja (LKP CK) un Rīgas pilsētas komiteja paziņoja par atbalstu VĀSK darbībai. LKP CK pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks preses konferencē ierosināja noteikt komandanta stundu un apcietināt vairākus Augstākās Padomes deputātus, slēgt lielu skaitu preses izdevumu un aizliegt visas sabiedriskās organizācijas, kas uzstājas pret PSRS konstitūciju. Latvijas KP CK līderim bija saraksti ar personām, kuras ir nekavējoties jāarestē, kā arī īpašs saraksts ar fiziski likvidējamiem Atmodas, mediju un atjaunotās Latvijas Republikas līderiem. Saraksts skaitās pazudis.

Viņš paziņoja, ka jaunā valdība apspiedīs jebkuru pretošanos, ja vajadzēšot – arī bruņotā ceļā. 

19. augusta pievakarē Rīgas OMON (PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas sevišķo uzdevumu milicijas vienība) kopā ar Baltijas kara apgabala karaspēka vienībām ieņēma vai izdemolēja daudzas valsts un sabiedrisko organizāciju ēkas.

Plkst. 19.30 tika pārtraukti Latvijas Televīzijas raidījumi, bet Latvijas Radio turpināja raidīt visā Latvijas teritorijā no slepena raidītāja Salaspilī.

20. augustā OMON un Padomju armijas desanta vienības atbruņoja Ministru Padomes apsardzi, savukārt LR AP pieprasīja armijai atbrīvot ieņemtos objektus, bet prasības neizpildīšanas gadījumā aicināja Latvijas tautu solidarizēties ar Krieviju un uzsākt vispārēju beztermiņa streiku. Tāpat tika pieņemts aicinājums PSRS Valsts padomei izbeigt VĀSK darbību Latvijas Republikas teritorijā

.

21. augustā, kad OMON bruņutransportieri ieņēma Doma laukumu, LR AP pieņēma Konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, kurā noteica, ka tālākas sarunas ar PSRS varas un pārvaldes iestādēm par neatkarības atjaunošanu vairs nav iespējamas, tādēļ 1990. gada 4. maijā deklarētais pārejas periods ir beidzies un Latvijā pilnā apjomā ir atjaunota 1922. gada Satversmes darbība.

23. augustā Latvijas Republikas valdībai lojālās bruņotās vienības ieņēma LPSR CK galveno ēku un apcietināja Alfrēdu Rubiku, izvirzot apsūdzību valsts apvērsuma organizēšanā. Līdzīgi kā Krievijā, izmeklēšana notika lēni, kā rezultātā Maskavā pučisti faktiski tika sveikā cauri (ja neskaita Borisu Pugo un viņa sievu Valentīnu - kuri it kā izdarīja pašnāvību), zaudējot tikai amatus (bet bieži vien - ne ietekmi), bet Latvijā pēc pamatīgas muļļāšanās tika notiesāts tikai Alfrēds Rubiks, kurš pēc tam vairāk nekā veiksmīgi atgriezās politikā, turpinot savu cīņu pret Latvijas Republiku, cerot uz kompartijas ietekmes atjaunošanos ar visām no tā izrietošām sekām. 

Pēcāk tautā jokoja, ka pučs ir beidzies pāris dienas par agru, jo tad varētu redzēt visus vietējos Latvijas nedraugus, kuri nebija zaudējuši cerību atjaunot Latvijā padomju varu. Konkrēti bija stāsts, ka Arodbiedrību ēkā ir sameklēti visi Iļjiča portreti, lai tos godpilni sakārtu atpakaļ pie sienām (Ainārs Platacis u.c.).

PSRS Valsts padome 1991. gada 6. septembrī, "ņemot vērā konkrētos vēsturiskos un politiskos apstākļus, kas bija pirms Latvijas Republikas ieiešanas PSRS", pieņēma lēmumu atzīt Latvijas Republikas neatkarību un sākt sarunas ar to par PSRS interešu un tās pilsoņu tiesību aizsardzību.

Pirms tam (jau 24. augustā) Latvijas neatkarību bija atzinusi Krievijas PFSR, bet pirmā valsts, kas to paveica bija Īslande 22. augustā.

Vienīgais Latvijā nogalinātais civiliedzīvotājs 1991.gada Augusta puča laikā bija Jūrmalas Jaunrades nama šoferis Raimonds Salmiņš, kuru specvienības OMON kaujinieki nošāva pie Rīgas Iekšlietu pārvaldes 19. augustā.

Vairāk par notikumiem Augusta puča laikā no news.lv