Viktors Černomirdins
Viktors Černomirdins
- Dzimšanas datums:
- 09.04.1938
- Miršanas datums:
- 03.11.2010
- Mūža garums:
- 72
- Dienas kopš dzimšanas:
- 31662
- Gadi kopš dzimšanas:
- 86
- Dienas kopš miršanas:
- 5156
- Gadi kopš miršanas:
- 14
- Papildu vārdi:
- Wiktor Tschernomyrdin, Виктор Черномырдин, Viktors Černomirdins, Виктор Степанович Черномырдин, Wiktor Stepanowitsch Tschernomyrdin, , Viktor Chernomyrdin, Ви́ктор Степа́нович Черномы́
- Kapsēta:
- Maskavas Novodevičje (Новодевичье) kapsēta
Viktors Černomirdins bija PSRS un Krievijas politiķis un rūpnieciskais vadītājs, Krievijas Federācijas Valdības priekšsēdētājs.
No 1985. līdz 1989. gadam V. Černomirdins bija PSRS gāzes rūpniecības ministrs. 1989. gadā, kad Gāzes rūpniecības ministrija tika pārveidota par valsts koncernu Gazprom, viņš kļuva par tā vadītāju.
1992. gada 30. maijā Černomirdinu iecēla par Krievijas Federācijas Valdības priekšsēdētāja vietnieku kurināmā enerģētikas kompleksa jautājumos. 1992. gada 14. decembrī V. Černomirdins kļuva par Krievijas Valdības priekšsēdētāju. 1998. gada 23. martā Boriss Jeļcins viņu atcēla no amata.
1999. gadā Černomirdins darbojās Dienvidslāvijas konflikta noregulēšanā kā Krievijas prezidenta īpašais pārstāvis, par ko viņa kandidatūra tika izvirzīta 1999. gada Nobela miera prēmijai.
No 2001. līdz 2009. gadam Viktors Černomirdins bija Krievijas sūtnis Ukrainā.
Avoti: wikipedia.org
Nav pesaistītu vietu
Saiknes
11.02.1991 | Islande - pirmā valsts, kas de iure atzina Lietuvas neatkarību 1991. gada 11. februārī
1988. gada 3. jūnijā tika nodibināta organizācija "Sajūdis" ("Kustība") , par kuras vadītāju kļuva Vītauts Landsberģis. Sākotnēji šī organizācija iestājās par Lietuvas autonomiju, bet vēlāk jau pieprasīja Lietuvas neatkarību.
21.08.1991 | Latvija pieņem konstitucionālo likumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu
Augusta pučs (krievu: Августовский путч) bija neveiksmīgs valsts apvērsuma mēģinājums Padomju Savienībā 1991. gada 19.—21. augustā ar mērķi gāzt prezidentu Mihailu Gorbačovu un izbeigt viņa uzsākto valsts demokratizācijas procesu, kā arī nepieļaut Savienības līguma, kas paredzēja reformēt Padomju Savienību, parakstīšanu. LR AP pieņēma Konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, kurā noteica, ka tālākas sarunas ar PSRS varas un pārvaldes iestādēm par neatkarības atjaunošanu vairs nav iespējamas