Izcils latviešu teātra un kino aktieris. Dailes teātris.

1949. beidzis teātra studiju

1971. Latvijas PSR nopelniem bagātais skatuves mākslinieks

Trīs reizes precējies. Pirmā sieva Rasma Roga (kopīgs dēls Didzis). Otrā sieva gleznotāja un  bohēmiste Līvija Pīka (Riharda Pīka māsa), laulība bija īsa. Trešā sieva - māsīca un ārste Ināra Skulme (kopīgs dēls Atis).

******

Tekla Šaitere. 2002. gada 20. aprīlis

Dailes teātra izcilā aktiera Valentīna Skulmes tēvs Kārlis savulaik Krievijā grāfa Ignatjeva muižā iepazinās ar vācu guvernanti Lūciju Juppi. Viņi apprecējās, un 1922.gada 21.aprīlī - pasaulē nāca viņu dēls Valentīns Pāvils.

Kad Valentīnam bija seši gadi, negadījumā gāja bojā viņa tēvs, bet divpadsmit gadu vecumā viņš zaudēja arī māti. Par Valentīna aizbildņiem kļuva tēvabrāļi, slavenās Skulmju dzimtas mākslinieki - Dailes teātra dekorators Otis Skulme un Uga Skulme. Otis Valentīnu bieži ņēma līdzi uz Dailes teātri.

1942.gadā Valentīns Skulme tika tajā pieņemts darbā.

Sekoja karš, gūstekņa gaitas un 1945.gadā - atgriešanās dzimtenē un teātrī. Valentīns Skulme visu mūžu bija tikai vienīgā - Dailes teātra aktieris. Viņš varētu dzīvot jebkurā laikā, tāpēc viņam padevās dažādas lomas, kaut gan sākumā viņš teātrī spēlēja tikai epizodiskas lomiņas.

1956.gadā Pēteris Pētersons viņam piedāvāja pirmo lielāko darbu - dramaturga Ferbela lomu izrādē Steidzīgi jāatrod Šekspīrs. To Skulme nospēlēja perfekti, jo viņam bija dziļa iekšēja inteliģence.

Ar plašo pasaules kultūras izjūtu viņš spilgti nospēlēja arī savu vienīgo traģisko lomu - kņazu Miškinu Dostojevska Idiotā. Šajā lomā, tāpat kā otrā savā izcilā skatuves darbā Ričarda lomā izrādē Ričards III, viņš bija radoši atdevīgs un laimīgs. Taču gan ārējā izskata dēļ, gan savas dzīves uztveres dēļ Valentīns Skulme galvenokārt spēlēja komiskas un groteskas raksturlomas.

Par aktieri līdz šim laikam teātrī klīst leģendas un nostāsti. Viņš bija neparasts cilvēks - augstas profesionālas raudzes ekscentrisks mākslinieks, ironisks un kritisks laikabiedrs saviem kolēģiem, jūtīga personība ar trauslu mākslinieka dvēseli un izsmalcinātu gaumi, arī cilvēks, kas prata nest jebkuru tērpu.

Valentīns Skulme lieliski spēlēja klavieres, rakstīja dzeju, lugas, dramatizēja literārus darbus, brīvi runāja un lasīja vācu valodā, pārzināja mākslas vēsturi, orientējās glezniecībā, bet savu īpatno sejas vaibstu dēļ padomju filmās visbiežāk spēlēja vāciešus.

Rīgas kinostudijā uzņemtajā Purva bridējā viņš bija lielisks vācu barona lomā. Dailes teātra aktrise Velta Krūze: «Iespējams, ka Valentīnam Skulmem nemaz nebija jākļūst par aktieri, viņš bija ļoti racionāls cilvēks, daudzpusīga personība, kas vienlīdz labi orientējās daudzās jomās, arī tehnikā.

Viņš pabeidza Dailes teātra otro kursu kopā ar H.Liepiņu, E.Pāvulu, R.Rogu, V.Artmani, R.Šleieri.

Daudzās lomās tika izmantotas viņa ārējās dotības, bet varbūt tikai kņazā Miškinā bija nojaušama viņa cilvēciski dziļā dvēsele.»

Kolēģis Gunārs Placēns: «Valentīns Skulme prata katrai lomai atrast citas krāsas, kaut gan savu ārieni viņš necentās pārveidot, grimu nelietoja. Skulme dramatizēja Šerloku Holmsu, un tur mums bija liels kopdarbs, bet savam Holmsam viņš tomēr bija ierādījis centrālo vietu. Valentīns Skulme reti kontaktējās ar kolēģiem. Par visu vairāk viņš nīda liekulību un divkosību. Daudzi no viņa rāvās malā, jo Skulme vienmēr teica to, ko domāja. Viņš bija dažāds - gan izsmalcināts aristokrāts, gan dusmās visai šerps. Trūcīgi bijām visi, bet viņš to izjuta īpaši smagi.»

Eduards Pāvuls: «Otra tāda aktiera kā Valentīns Latvijā vairs nav un nez vai būs. Viņš bija komplicēts un kompleksu mākts cilvēks. Valentīnā, tāpat kā viņa spožākajā lomā kņazā Miškinā, bija savas sūtības apziņa. Grāmatas bija viņa dienišķā maize.»

Valentīna Skulmes mūžs aprāvās 1989.gada 12.septembrī.