1710. gadā pēc mēra epidēmijas un ilgiem aplenkuma mēnešiem Rīga padodas krieviem, uz vairāk kā 200 gadiem nonākot to pakļautībā. Sākotnēji Rīga un Rīgas rāte saglabāja zināmu likumu "autonomiju" un privilēģijas, kuras gan pakāpeniski tika likvidētas. Kā parasti šādos gadījumos,- krievu spiediens uz valdošo, pamatā dažādas izcelsmes, bet "vāciski runājošo" Rīgas "aristokrātiju", pārvērtās tās papildus spiedienā uz latviešiem. Savukārt, latvieši, izmantodami neuzticību krievu un baltvāciešu starpā ne bez panākumiem radīja papildus tiesības un iespējas sev.

Rīgas rāte izdeva rīkojumu par latviešu nekustamo īpašumu atsavināšanu, ar kuru Rīgas latviešiem bija likts gada un vienas dienas laikā izpārdot visus savus īpašumus Rīgā un pilsētas lauku teritorijā. Nopietnu pretestību Rīgas rātei organizēja Rīgas transportstrādnieku, zvejnieku, pārcēlāju un mastu šķirotāju profesionālās apvienības. Rātes lēmums tika atcelts un to veicināja arī Rīgas bagātākais iedzīvotājs, latvietis Jānis Šteihhauers ar saviem domubiedriem.