Rīgas latviešu ģilžu (amatu) locekļiem zvērests Rīgā turpmāk jānodod latviešu valodā. 

1689. gada 29. aprīlī pirmie zvērestu latviešu valodā nodod sāls nesēji;1.maijā kaņepju kūlēji, 3.un 8. maijā-liģeri.

***

Sāls nesēji jeb vaļnesēji (vc. losdregere) - beramo kravu (sāls, kaņepju sēklas, linsēklas, labība u.c.) nesēji, krāvēji ostā viduslaikos un jaunajos laikos (visas iesaiņotās preces, kas pildītas maisos, kastēs, mucās u.tml. bija liģeru pārziņā). Beramās kravas tie mērīja, transportēja, pārbēra mucās un piegādāja noņēmējiem preci, ko atveda ar kuģiem (vai otrādi - pa sauszemi atvesto beramo kravu nogādāja uz kuģiem).

Jau XIV gs. Rīgā vaļnesēji izveidoja savu cunfti ar monopoltiesībām Rīgas ostā. Vaļnesēju rīcībā bez maisiem bija arī stumjami ratiņi 2 maisu ietilpībā un lielāki rati 4 maisu ietilpībā.

1450. gada 19. aprīlī vaļnesēji saņēma no Rīgas rātes cunftes šrāgas, un par savas cunftes patronu pieņēma Kristus miesu un asinis (kam, saskaņā ar ticību, piemita individuālas īpašības un brīnumdara spējas. Brālībā uzņēma vīriešus un sievietes, pie kam sievietes pildīja kontroles un pārraudzības pienākumus, kā arī lāpīja maisus. Lielāko tiesu tie bija nevāci (kā apzīmē beletristikā: "latvieši").

Locekļi iedalījās: nesēji (treger) un palīgi (hulper). Mācekļu kategorijas nebija. Kopā bija kādi 20-25 meistari, kuriem katram bija 2-8 palīgi. Cunfti vadīja oldermanis, 2 piesēdētāji, kamerārijs, priesteris, 1-4 gerdmaņi (sanāksmju apkalpotāji) un vīnzinis. Oldermani ievēlēja uz mūžu, savukārt pārējos iecēla oldermanis uz laiku.

Vaļnesēji kopā ar alus nesējiem pildīja kara klaušas rātes sardzes dienestā nemieru un ugunsgrēku gadījumos. Rīgas aplenkuma gadījumā vaļnesēju pārziņā bija šaujampulvera krājumi un lielgabalu pielādēšana, kā arī mīnu rakšana. Ja kāds izstājās no cunftes, to neuzņēma nievienā citā nesēju brālībā. Sv. Pētera baznīcā cunftei bija savs kapličas altāris un vikārijs. Cunftes nams atradās Cūku (mūsd. Peldu) ielā.

Reformācijas laikā vaļnesēji neatbalstīja jauno kustību, paliekot konservativās pozīcijās, bet luterānismu pieņēma tikai pēc latviešu Sv. Jāņa draudzes izveidošanas.

Ar 1535. gada rātes izdotajiem statūtiem vaļnesēji tika pielīdzināti ostas strādniekiem, pamazām zaudējot cunftes struktūru un ar laiku kļūstot par vienkāršu amatu. Tika noteikts, ka meistariem jābūt 17 ar nenoteiktu palīgu skaitu.

Gadsimtu ilušais strīds starp sāls nesējiem un citām nesēju brālībām par to, ka ja ienāk sāls krava, tad visus darbus jāatliek, lai to izkrautu pirmo, noveda pie 1570. gada Rīgas rātes lēmuma izdalīt sāls nesējus atsevišķā brālībā.

Liela daļa locekļu pārgāja ligeros.

1592. gadā ar jaunajām šrāgām vaļnesēju cunfti pārdēvēja par sāls nesējiem. Tika noteikts, ka par sāls nesēju var būt tikai Rīgas namnieks pēc 4 gadu darba par namiķi vai kvalificētu dienas strādnieku (ar ne mazāk kā 4 šiliņu algu dienā). 1670. gadā sāls nesējus iekļāva trešās kategorijas nevācu amatos.

XVIII gs., pēc Rīgas aneksijas un iekļaušanas Krievijas impērijā, valsts sāls monopols nepieļāva atsevišķu sāls kravas kuģu ienākšanu ostā, sāls nesēji pārorientējās uz darbu valsts sāls noliktavās kā krājumu pārziņi un strādnieki. Vēlāk sāls kļuva par eksporta preci un sāls nesēji atgriezās pie iepriekšējiem pienākumiem, taču cunfte praktiski vairs nepastāvēja, bet bija pārstrukturizēta uz kooperatīva principiem. Kā uzņēmēji rentēja valsts sāls piegādes. Jūras transportam sāli iesaiņoja vara mucās, bet pārkraušanai izmantoja maisus. Pēc sāls monopola likvidācijas zuda vajadzība pēc atsevišķa sāls transporta lietpratējiem, un 1880. gadā atsevišķs sāls nesēju amats tika likvidēts.

***

Liģeri - gabalpreču nesēji, krāvēji ostā viduslaikos un jaunajos laikos. Liģeru pārziņā bija visas iesaiņotās preces, kas pildītas maisos, kastēs, mucās u.tml., kuras tie izkrāva no kuģiem un pārveda uz rātes svērtuves noliktavām vai otrādi. Kopā ar sāls nesējiem tie pārzināja arī preču iesaiņošanu, kur sāls nesēji vaļējo preci pēc mēra pildīja mucās u.c. iepakojuma veidos, bet liģeri tās aiztaisīja ciet un nogādāja uz kuģiem vai noliktavām.

Mūsdienu Latvijas teritorijā pirmā liģeru cunftes šrāga apstiprināta 1463. gada 8. septembrī Rīgā, sastāvēja Rīgas Mazajā ģildē. Rīgas liģeri arī pieņēma un mērīja labību, ko ar strūgām un liellaivām pieveda no Daugavas augšteces apvidus, Lielupes baseina novadiem, kā arī pa sauszemes ceļiem. Viņu pārziņā bija arī linsēklu, kaņepāju, pelnu, u.c. preču pārkraušana. Cunftes patrons bija Sv. Jānis Kristītājs, kura doka atradās cunftes sanāksmju namā, blakus cunftes lādei. Pats liģeru nams atradās Vikboldā - Cūku (mūsd. Peldu) ielā. Cunftei bija savs vikārijs S. Pētera baznīcā pie Sv. Stefana altāra. Cunftes vadību veidoja oldermanis, divi piesēdētāji un priesteris. Brālību veidoja paši nesēji, to sievas un bērni, kā arī goda biedriem no citām cunftēm. Būdami Rīgas namnieki, liģeri pildīja arī kara klaušas: tie apkalpoja blīdas un ar ieročiem aizstāvēja Vikbolda mūri un torņus. Kopā ar pārējām nesēju cunftēm, liģeri pildīja rātes sardzes dienestu nemieru un ugunsgrēku gadījumos. Kalendāra nemieros liģeri nostājās vecās rātes pusē. Rīgai nonākot Krievijas impērijas sastāvā, kara klaušas tika atceltas, taču 1812. gadā no liģeriem saformēja artilērijas rotu, kas sargāja Rīgas Daugavmalas vaļņus.

Skaits tika papildināts no zemniekiem ienācējiem, līdz ar to liģeru cunftē nevācu tradicionāli bija vairākums. Kas vēlējās kļūt par liģeri, pieteicās namniekos un maksāja par ģildes brālību 6 orus, bet par sievu un pieaugušu meitu - 4 orus. Tad persona tika ieskaitīta liģeru palīgos, kur strādāja tik ilgi, līdz bija apguvis visus nešanas un pārvietošanas tehniskos paņēmienus. Lai kļūtu par meistaru (liģeri) bija nepieciešams zināms kapitāls, jo pija jāatbild par savu palīgu darba kvalitāti un tos jāalgo. Pārvietošanā bojātās preces vērtību bija jāatmaksā liģerim pašam vai visai cunftei. Vidēji Rīgā bija 400-500 cunftes locekļu, no kuriem kādi 70 bija meistari.

1535. gada 30. decembrī rāte izsniedza ligeriem jaunu šrāgu, kurā tika mainīti ugunsdzēsības dienesta noteikumu un jaunu locekļu uzņemšana: turpmāk neviens nevarēja iestāties cunftē, pirms nebija 4 gadus nokalpojis pie kāda Rīgas namnieka par sētnieku vai dienas strādnieku ar algu ne mazāku kā 4 šiliņi dienā. Tie, kas šo noteikumu neizpildīja, varēja iestāties cunftes strādniekos, taču nedrīkstēja piedalīties svēršanas, kraušanas un lietpratēju darbos. No liģeriem laika gaitā atšķēlušās visas pārējās nesēju cunftes (1535. gadā - sāls nesēji, 1593. gadā - kaņepāju šķirotāji, utt.). Šrāgas tika mainītas vēl 1696. un 1740. gados, kad liģeriem atņēmakaņepāju un linu brāķa transporta un iesaiņošanas pārzināšana (palika galvenokārt labības, darva, pelni, ādas un taukvielas). Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Rīgā masveidā sāka ierasties nevāci (lielāko tiesu latvieši) no laukiem, liģeru cunfte izjuka, bet paši liģeri sāka veidot arteļus ar šaurāku specializāciju, bet par liģeriem tradicionāli vēl turpināja dēvēt krāvējus un nesējus kā tādus.