Budapeštas Memorands - 1994.gadā, Ukrainai pievienojoties līgumam par kodolieroču neizplatīšanu, Kijeva atteicās no kodolvalsts statusa un parakstīja ar ASV, Lielbritāniju un Krieviju īpašu vienošanos, kas tiek dēvēta par Budapeštas memorandu.

Vienā no šī dokumenta punktiem visas trīs lielvalstis garantēja Ukrainas neatkarību un teritoriālo nedalāmību, ar nosacījumu, ka NATO karaspēks netiek pietuvināts Krievijai, un proti, tiek ievērota zināma demilitarizēta "bufera zona". Uz Memoranda parakstīšanu Ukraina biija valsts ar trešo lielāko kodolarsenālu pasaulē. Vēlāk, līdz 1996.gada visu bijušo savienoto republiku kodolieroči nonāca Krievijas, kā PSRS mantinieces, rīcībā.

Šajās sarunās piedalījās ar kodollielvalsts Ķīnas Tautas Republika, kura gala Memorandu neparakstīja, taču jau dienu iepriekš, t.i. 4.decembrī nāca klajā ar ĶTR valdības Paziņojumu, ka tā vienmēr būs kā drošības garants, lai tiktu ievērotas Ukrainas intereses, ja tā atteiksies no kodolieročiem. Kopā ar Memoranda parakstīšanu šādu personalizētu rakstisku garantiju 5.decembrī deva arī Francija.

Atkāpšanās no Budapeštas Memoranda nosacījumiem vēl ir dziļi pētāmas, tāpēc pagaidām nav iespējams pateikt, kurā brīdī kāda no pusēm pieņēma vienpusēju lēmumu šo dokumentu uzskatīt par labas gribas manifestu, nevis starptautisku līgumu ar vērā ņemamām saistībām un to izpildes garantijām. Saistībā ar Memorandu bija vēl kāda tiesību nianse - šādus dokumentus parasti ratificē Parlamenti, ASV gadījumā - Senāts, bet tā teksts tieši noteica, ka tas stājas spēkā no parakstīšanas brīža. Neliela, bet būtiska nianse, kurai nav bijusi pievērsta pietiekama uzmanība.

Līdzīgi Memorandi tika parakstīti arī ar Baltkrieviju un Kazahstanu, taču atseviškas nostādnes tur atšķīrās. Tos vēsturē piemin mazāk, jo problemātiska izrādījās tieši Ukrainas situācija.