Krievijas impērijas vēsture un milzīgo teritoriju iegūšana ir nesaraujami saistīta ar nepārtrauktu mazākumtautību genocīdu vairāku gadsimtu garumā. Ja citas impērijas kolonijas pamatā ieguva iekarojot no metropolēm attālus citu tautu apdzīvotos reģionus, pie tam, nereti izmantojot šo tautu mazāk attīstītu kultūras un ekonomisko līmeni, Krievijas attīstības vēsture jau kopš mongoļu - tatāru iebrukuma laikiem ir bijusi tieši pretēja- izplešanās notika uz tuvu kaimiņu tautu rēķina, kuras apdzīvoja kultūras līmenī daudz attīstītākas (kultūras, mākslas, u.c. jomās) tautas, taču ar mazākiem ekonomiskiem un cilvēkresursiem. Sākotnēji, jau impērijas laikā tatāru un citu Urālu un Pievolgas tautu izspiešanai tika iepludināti vācieši, veidojot tiem valsts apmaksātas kolonijas. Komunistu valdīšanas gados nereti tika izmantotas arī citas metodes, piemēram mākslīgi radīts bads, kura rezultātā Pievolgā tika iznīcināti līdz 2 miljoniem tatāru, nogaju un baškīru tautību iedzīvotāji.

Savukārt, ebreji, kuri bija ieceļojuši Centrāleiropā, pamatā bēgdami no represijām Dienvideiropā, pamatā bija apmetušies Polijas - Lietuvas teritorijās, kuras pakāpeniski tika okupētas un nonāca Krievijas impērijā.