Pēc mākslīgās Eiropas pārdales 2. Pasaules kara rezultātā, daudzas tautas tika sadalītas ar jaunām robežām un nonāca dažādu režīmu varā. 2. Pasaules karā visvairāk cieta Polija, jo tajā sākotnējie sabiedrotie - apvienotie vācu nacionālsociālistu spēki un krievu komunistu spēki iebruka jau 1939. gadā, valsti sadalot 2 daļās un abās pusēs miljoniem cilvēku pakļaujot represijām.

Karam beidzoties arī Polijā tika nodibināts PSRS marionešu komunistisks režīms, taču pirmajos peckara gados tas nebija tik efektīvs kā PSRS, tādēļ dažādi politiski (pat oficiālu politisko partiju veidolā) un nacionāli grupējumi pastāvēja ilgāk. Papildus spriedzi daudzcietušajā Polijā (okupēti tika 100% tās teritorijas) radīja PSRS (2. Pasaules karā tika okupēti ~4% Krievijas teritorijas) komunistu lēmums saglabāt 1939. gada 23. augustā ar nacionālsociālistiem noslēgtajā līgumā noteiktās teritorijas, atņemot Polijai tās austrumu zemes un sadalot starp PSRS tobrīd marionetēm,- Baltkrieviju, Lietuvu un Ukrainu. (Lietuvas gadījumā Viļņas apgabals gan tai "pienācās" jau pēc vienošanās 1. Pasaules kara noslēgumā, taču Polija to bija okupējusi līdz pat 1939.g. PSRS iebrukumam).

Lielākā daļa poļu (1,5 līdz 2 miljoni) no Baltkrievijai un Ukrainai pievienotajam teritorijām tika izsūtīti vai nogalināti jau 1940-41. g. un nereti tiek kļūdaini pieskaitīti kā 2. Pasaules kara nacionālsociālisma upuri, lai gan tos fiziski represēja tobrīd vācu sociālistu sabiedrotie- krievu komunistiskā partija. 

Pēc kara Polijai "kompensācijai" par PSRS okupētajām Austrumpolijas ("Kresy") zemēm tika "piešķirta" savulaik prūšu, vēlāk vācu apdzīvotās Austrumprūsijas teritorijas daļa (PSRS tālredzīgi atstāja stratēģisku "ķīli" starp Poliju un Lietuvu- sagrābjot un anektējot Austrumprūsijas "galvaspilsētu"- Karalaučus (Kēningsbergu, tagad Kaliningradu) un teritoriju ap to)   

Viens no spēcīgākajiem pretkomunistu grupējumiem Polijā bija Ukrainas Atbrīvošanas armijas (UAA) daļas, kurā bija apvienojušies Polijas pusē dzīvojušie ukraiņu nacionālisti. No vienas puses tie, lielā mērā krievu "iedvesmoti", cīnījās pret poļiem nacionālu iemeslu dēļ, taču liela daļa cīnījās pamatā politisku iemeslu dēļ- pret visu tautību, arī poļu komunistiem, kuri bija okupējuši gan Ukrainu, gan Poliju un nogalinājuši miljoniem ukraiņu.

UAA nemiernieki nereti pārgāja robežu un uzbruka arī PSRS pusē esošajiem ukraiņu kolaborantiem un krievu ieceltām amatpersonām, tādēļ arī Polijā tika nolemts šo jautājumu "atrisināt" ar PSRS jau ierastām metodēm- deportēt visus Polijas austrumu apgabalu ukraiņus no to dzimtajām vietām uz Polijai "piešķirtajām" bijušām Vācijas (Austrumprūsijas) teritorijām, no kurām PSRS okupācijas karaspēks iepriekš bija izdzinis visus pamatiedzīvotājus.

Iegansts deportācijām tika ātri atrasts- 1947. gada 28. martā, iespējams, ne bez NKVD atbalsta, tika nogalināts Polijas Aizsardzības ministra vietnieks Karols Sverčevskis.

K. Sverčevskis bija no PSRS "piekomandēts" pieredzējis komunists,- Krievijas boļševiku Oktobra apvērsuma dalībnieks, Spānijas kara dalībnieks un PSRS izveidotās poļu armijas komandieris 2. Pasaules karā. Noziegumā tika vainoti ukraiņu nacionālisti - "Hrena" un "Staha" grupas.

1947. gada 28. aprīlī, mēnesi pēc notikušā uzbrukuma Sverčevskim, tika uzsākta "operācija Visla", kuras rezultātā no mājām mēneša laikā tika deportēti apmēram 150,000 Polijas ukraiņu. Atšķirībā no PSRS, Polijas valdība pārvietotajiem zemniekiem vismaz piešķīra zināmus līdzekļus darbības uzsākšanai, turklāt tie nonāca kādreizējās prūšu labi iekoptās zemēs, kurās turklāt bija saglabājusies daudz labāka infrastruktūra (mūra ēkas, dzelzceļš, bruģēti un asfaltēti ceļi, pieeja jūrai), kā tas bija pat ukraiņu sākotnēji apdzīvotās teritorijās.

1990. gadā Polijas valdība nosodīja šo pēc būtības kārtējo komunistu veikto genocīda aktu,- šoreiz pret ukraiņiem.

Vienlaikus ar operāciju Polijā, komunisti PSRS uzsāka operāciju "Rietumi", kurā no Rietumukrainas uz Kazahiju tika deportētas 114,000 ukraiņu un poļu izcelsmes personas, pārsvarā sievietes un bērnus (85%, tikai 19,000 izsūtīto bija vīrieši), to vietā nomitinot krievus. Uz Kazahiju izsūtītie pārsvarā nonāca ogļu šahtās un nekādu atbalstu no varas nesaņēma.

Tautu pārvietošanas rezultātā, daži apgabali sākotnēji palika tukši, jo jau iepriekš 1944.-46. gadā PSRS piespiedu kārtā pieprasīja ukraiņu pārvietošanu uz PSRS. Savukārt, no milzīgām Polijas teritorijām, kuras PSRS bija sagrābusi 1939. gadā, 1940. gadā uz Sibīriju tika deportēti līdz 2 miljoniem poļu un Polijas ebreju.

Pēdējie uz 1944. gada līguma pamata drīkstēja doties uz Poliju (taču uz Vācijai atņemtām, ne uz savām teritorijām, kuras tika pievienotas Ukrainai un Baltkrievijai). Šī nolīguma rezultātā uz Poliju devās apmēram 1,1 miljons poļu un Polijas ebreju, bet no Polijas tika pārvietoti ap 0.5 miljoni ukraiņu.