Garozas kauja vai Kauja Garozas silā (arī kauja pie Garozes vai Griezes; precīza vieta nav lokalizēta) bija viena no lielākajām kaujām Ziemeļu krusta karos, kurā Livonijas ordenis cieta smagu sakāvi. Viens no kaujas iznākumiem bija apmēram puses zemgaļu teritoriju apvienošanās un palikšana Lietuvas robežās.

Garozas kauja notika 1287. gada 26. martā starp Livonijas ordeņa mestra Villekīna vadīto krustnešu karaspēku un zemgaļiem / žemaišiem. Kaujā ordeņa karaspēks tika pilnīgi sagrauts, kaujā krita ordeņa mestrs un vairāki komturi, tomēr bojā gāja arī zemgaļu karavadonis, kura vārds palicis nezināms.

Livonijas krusta karu laikā 1287. gadā aptuveni 1400 vīru liels zemgaļu karaspēks uzbruka krustnešu nocietinājumiem Ikšķilē. Ordeņa mestrs Villekens fon Endorps pieņēma lēmumu iebrukt Zemgalē un atriebties par zemgaļu uzbrukumu Rīgai un Ikšķilei.

Pēc trīs dienu maldīšanās cauri mežu biezokņiem un slīkšņām krustnešu karaspēks, kurā bez ordeņa brāļiem bija arī Rīgas pilsoņi un "zemes ļaudis" (kristītie līvi un latgaļi), ierīkoja apmetni mežā pie Garozes upes tagadējā Salgales pagastā.

Zemgaļu karavadonis pēc nakts izlūku sniegtajām ziņām nolēma uzbrukt krustnešiem un aicināja savus karavīrus būt stipriem un beidzot sakaut iebrucējus, kas bija Tērvetes Svētkalnā izvietojuši savu garnizonu un jau vairākus gadus postīja Zemgali.

Ordeņa mestrs rīta sanāksmes laikā saņēma ziņu par pretinieka karaspēka tuvošanos un pavēlēja organizēties kaujai. Sākumā cīņa noritēja ar mainīgām sekmēm, bet pamazām zemgaļi guva virsroku un aplenca krustnešus. Kaujā krita vismaz 33 ordeņa bruņinieki un lielāks daudzums viņu sabiedroto.

16 bruņiniekus un lielāku daudzumu viņu sabiedroto zemgaļi saņēma gūstā, Rīgā atgriezās vien nedaudz karotāju uz zirgiem. Tuvcīņās bojā gāja arī ordeņa mestrs Villekīns un zemgaļu karavadonis.

Rusova Livonijas hronika:

https://www.facebook.com/GaruozosSiloMusis