Kaujā pie Žiržinas poļu sacelšanās dalībniekiem izdevās sakaut labi apbruņotu (tai skaitā ar 2 lielgabaliem) Krievijas okupācijas karaspēka vienību 500 cilvēku sastāvā, kura eskortēja Krievijas armijas kasi ar 200,000 rubļiem.

Polijas brīvības cīnītāju vienībai izdevās pārsteigt Krievijas vienību un to gandrīz pilnībā sakaut,- krievu pusē krita 181 kareivis, 282 tika saņemti gūstā. Poļi ieguva arī lielgabalus un 140,000 rubļu. 

87 Krievijas kareivjiem ar 60.000 rubļu naudas gan izdevās izbēgt.

Kaujā iegūto naudu poļi izmantoja apbruņojuma iegādei.

***

18. gadsimtā veiksmīgi izmantojot nesaskaņas Polijas - Lietuvas pārvaldošo magnātu vidū, Krievijai, Prūsijai un Austroungārijai izdevās iekarot savulaik lielāko un vienu no spēcīgākajām Eiropas valstīm- Polijas - Lietuvas Republiku un to sadalīt. Lielāko daļu Polijas -Lietuvas valsts, arī tās vasaļvalstis (kā Kurzemes-Zemgales hercogisti) okupēja Krievija, kuras atpalikusī sabiedriskā iekārta (neierobežota monarhija, dzimtbūšana, kas pielīdzināma verdzībai, rusifikācijas tendences), kā arī neattīstītā ekonomika un neizglītotība radīja nemitīgus protestus okupētajās teritorijās, un regulārus nemierus pret okupācijas varu. Lielākās sacelšanās pret krievu apspiedējiem notika 1794-95, 1812, 1831, 1863-1864, 1905-7 gados. Visas šīs sacelšanās Krievijai izdevās apspiest ar tai raksturīgajām nežēlīgajām metodēm- no Vidusāzijas tautām vai kazakiem komplektētās soda ekspedīcijas nereti izmantoja "izdedzinātās zemes taktiku" izkaujot un nopostot veselus ciemus, tautas deportējot uz Sibīriju u.c.

1863. gada janvārī Krievijas impērijā sākās sacelšanas, kura aptvēra Poliju, Lietuvu, Latgali, Baltkrieviju, kura beidzās ar poļu un to sabiedroto sakāvi. Bruņotās cīņas notika partizānu kara veidā. Sacelšanās dalībnieki nespēja pretoties Krievijas impērijas regulārajai armijai, kuras spēki Polijā vien sasniedza 127 000 vīru, bet Polijā, Lietuvā, Baltkrievijā un Ukrainas rietumos izvietotā Krievijas karaspēka kopējais lielums tajā laikā sasniedza 300 000 vīru lielumu.

Daļu sacelšanās dalībnieku, arī Latvijas iedzīvotājus, kā grāfu Leonu Plāteru- sodīja ar nāvi (Daugavpils cietoksnī), bet atbalstītājiem, kas tieši cīņas nepiedalījās- uzkūdiīja neizglītotos zemniekus, kas nodedzināja muižas. Piemēram, tika nodedzināta latgaliski, latviski, poliski rakstošā pedagoga Kazimira Buiņicka- muiža ar unikālu bibliotēku. Kopējas pakārto skaits sasniedza 400, vairāki tūkstoši sakautās sacelšanās dalībnieku tika izsūtīti uz Sibīriju.

Sacelšanās rezultātā Lietuvā un Latgalē uz 40 gadiem tikai aizliegta latīņu druka.