Marģers Skujenieks bija Latvijas sabiedriski politiskais darbinieks, statistiķis, publicists. Divas reizes (no 1926. līdz 1928. un no 1931. līdz 1933. gadam) bijis Latvijas Ministru prezidents, vēlāk vadījis Latvijas Olimpisko komiteju. Tautas padomes loceklis, Latvijas Satversmes sapulces un visu četru pirmskara Saeimu deputāts. Pēc okupācijas deportēts uz PSRS un nošauts 1941. gadā.

Biogrāfija Dzīves sākums, izglītība, sabiedriskā darbība

Marģers Skujenieks ir dzimis 1886. gada 22. jūnijā Rīgā rakstnieka un publicista Eduarda Skujenieka (vairāk pazīstams ar pseidonīmu Vensku Edvarts) un teātra kritiķes Luizes Skujenieces (dzim. Alunāne) ģimenē.

Mācījies reālskolās Rīgā un Jelgavā. Skolas gados kļuva par sociālisma ideju piekritēju. Piedalījies 1905. gada revolūcijā, tādēļ 1906. gadā bija spiests emigrēt uz Londonu.

1907. gadā sācis studēt tautsaimniecību Maskavas Komercinstitūta ekonomikas nodaļā. Viens no pirmajiem 1911. gadā izvirzīja tēzi par Baltijas politisko autonomiju, par ko tika izraidīts no Baltijas guberņām.

1914. gadā izdevis grāmatu "Nacionālais jautājums Latvijā", kurā vērsās pret nacionālo nihilismu, kuru pauda lielinieki. Kara laikā Skujenieks organizēja Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas statistikas nodaļu.

1917. gadā ievēlēts Vidzemes Bezzemnieku padomē.

1918. gadā Marģers Skujenieks vadīja Demokrātiskā bloka sēdes, sagatavojot Latvijas neatkarības deklarēšanu.

1918.g. 17. novembrī prezidēja Tautas padomes pirmajā sēdē un ievēlēja par priekšsēdētāja Jāņa Čakstes otro biedru. Piedalījies Latvijas Republikas proklamēšanā 18. novembrī.

1919. gadā Latvijas delegācijas loceklis Versaļas miera konferencē Parīzē. Organizēja Valsts statistisko pārvaldi.

1920. gadā ievēlēts Satversmes sapulcē, bija Satvermes izstrādāšanas komsiijas priekšsēdētājs un viens no Saeimas vēlēšanu likuma autoriem.

1921. gadā kopā ar 18 citiem deputātiem atšķēlies no LSDSP parlamentārās frakcijas un izveidojis sociāldemokrātu mazinieku frakciju. Šī kustība vēlāk ieguva nosaukumu "Apvienotā sociāldemokrātu mazinieku un laukstrādnieku apvienība".

1922. g. kļuva par pirmo CVK priekšsēdētāju.

Pēc Artura Alberinga vadītās valdības demisijas 1926. gada decembrī Valsts prezidents Jānis Čakste lūdza M. Skujeniekam sastādīt jauno valdību. Tā tika apstiprināta 19. decembrī ar 52 balsīm par, 35 — pret un 2 deputātiem atturoties.

Tā kā valdību vadīja sociāldemokrāts Skujenieks, un tajā piedalījās vairāki domubiedri, tā tiek uzskatīta par vienīgo "kreiso" valdību Latvijas starpkaru perioda vēsturē.

1927. gada 2. jūnijā tika noslēgts tirdzniecības līgums starp Latviju un PSRS, saskaņā ar kuru Padomju Savienība apņēmās dot pasūtījumus Latvijas uzņēmumiem (galvenokārt, rūpnīcām) par 40 miljoniem latu gadā, kamēr Latvija apņēmās iepirkt dažādas preces par 19 miljoniem latu. Tāpat Latvija apņēmās samazināt muitu vairākām padomju precēm — sālij, kviešiem, naftas produktiem, dzelzij, u.c., bet PSRS samazināja muitu dzelzceļu vagoniem, lauksaimniecības mašīnām, adītām un austām precēm. Līgums tika noslēgts uz piecu gadu termiņu.

Labēju politiku atbalstošie laikraksti "Latvis" un "Brīva Zeme" kritizēja līgumu un ziņoja, ka šādi Latvija kļūst saimnieciski un politiski atkarīga no PSRS. Šāds līgums palielinot komunisma ietekmi valstī. Līgums tika apspriests Saeimā trijās sēdēs — 21., 25. un 26. oktobrī. Tajā piedalījās 99 deputāti (nepiedalījās vienīgi Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš, kurš nebalsoja pēc tradīcijas). Līguma ratifikāciju atbalstīja 52, pret bija 45 deputāti, atturējās divi. Līgums tika izsludināts 29. oktobrī.

1927. gada 5. februārī tika noslēgta muitas ūnija ar Igauniju, kuru abu iesaistīto valstu parlamenti ratificēja vienbalsīgi. Skujenieka valdība 1927. gada 1. martā parakstīja arī neuzbrukšanas līgumu ar Padomju Savienību. PSRS to parakstīja 1932. gadā.

1927. gada decembrī izjuka kabinetu veidojošā koalīcija. Demokrātiskais Centrs, kas sākotnēji atbalstīja valdību, bija balsojis piet Latvijas—PSRS tirdzniecības līgumu un nu atsauca savu pārstāvi valdībā: tieslietu ministru Erastu Biti.

1927.g. 13. decembrī Skujenieks Valsts prezidentam Gustavam Zemgalam iesniedza demisijas rakstu. Kabinets turpināja strādāt līdz 1928. gada janvārim, kad Saeima apstiprināja Pētera Juraševska valdību.

1930. gadā Skujenieks kopā ar frakcijas biedru Jāni Šternu pameta mazinieku kustību un izveidoja labējo partiju "Progresīvā apvienība". Skujenieks kļuva par partijas vadītāju.

1931. gadā rīkotajās 4. Saeimas vēlēšanās tā ieguva 3 mandātus. Valsts prezidents Alberts Kviesis uzdeva valdību veidot Skujeniekam, nevis Latviešu zemnieku savienības pārstāvjiem, kas kabinetu vadīja līdz šim. Valdību atbalstīja 51 deputāts, pret bija 39. Skujenieka valdībai nācās cīnīties ar t.s. Lielās depresijas radītajām problēmām.

Līdz 1932. gadam sabiedriskajos darbos aizņemto bezdarbnieku skaits parasti nepārsniedza 35%, taču 1932. gadā tas bija 46%. Tādējādi palielinājās valsts izdevumi bezdarbnieku algošanā. 22. oktobrī Skujenieks kā Ministru prezidents un finanšu ministrs parakstīja "Līgumu par Daugavas hidroelektriskā spēka izmantošanas galīgā projekta sastādīšanu un par pirmās spēka stacijas būves darbu izpildīšanu un finansēšanu" ar ASV uzņēmumu The Foundation Company. Būvdarbu kopējās izmaksas tika aplēstas 30 miljonu latu (5,8 miljonu ASV dolāru) apmērā.

Marģera Skujenieka kabinets 1932. gadā noslēdza vai parakstīja 11 starptautiskus līgumus un konvencijas, tai skaitā neuzbrukšanas līgumu ar PSRS, kuru Latvijas puse parakstīja jau 1927. gadā, Skujenieka 1. valdības laikā.

1931. gada 21. jūnijā pēc budžeta pieņemšanas parlaments nobalsoja pret kādas deputātu grupas iesniegto pārejas formulu izteikt uzticību finanšu ministram — Skujeniekam pašam. Tās pašas dienas vakara sēdē Skujenieks lūdza veikt uzticības balsojumu valdībai, ko tā izturēja ar 43 balsīm par, 40 pret un vienam atturoties.

1933. gada 3. februārī aptuveni divas trešdaļas deputātu atteicās nodot izglītības un budžeta komisijai MK iesniegtos divus likumprojektus. Nākamajā sēdē, kas notika 7. februārī, tika nolasīts paziņojums par valdības demisiju. Martā to nomainīja Ādolfa Bļodnieka Ministru kabinets.

Kārļa Ulmaņa vadīto 1934. gada apvērsumu Skujenieks sagaidīja kā nacionālists un viens no apvērsuma galvenajiem līderiem, kļūdams par Ministru prezidenta biedru jaunajā valdībā. Tomēr, nesagaidījis Ulmaņa solīto jauno Satversmi, 1938. gadā valdību pameta.

Laika posmā no 1934. līdz 1938. gadam viņš bija Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents. Pēc okupācijas Marģers Skujenieks tika arestēts, izvests uz Maskavas apkaimi un 1941. gada jūlijā nošauts.