1945. gada janvārī Pētera Supes (segvārds Cinītis) nacionālo partizānu grupa sāka veidot partizānu nometni. Nometnē bija aptuveni 28 bunkuri, pastāvīgi uzturējās 300 partizānu un aptuveni 100 civiliedzīvotāju, kuri slēpās no represijām.

2. martā notika kauja ar čekas karaspēku pēc kuras partizāni izlauzās no ielenkuma un sadalījās mazākās grupās lai turpinātu cīņu. Grupas uzturēja savstarpējos sakarus un turpināja pretošanos līdz 50-to gadu sākumam.

Stompaku kaujā krita un vēlāk no ievainojumiem mira 28 partizāni, bet pretinieka zaudējumi sasniedza 46 cilvēkus.

***

Partizānu apkarošana un iznīcināšana bija uzticēta PSRS VDM Iekšējā karaspēka vienībām un to palīgvienībān, t.s. iznīcinātājiem. LKP CK orgdaļas vadītāja Drozda slepenajā ziņojumā minēts, ka laikā no 1944. līdz 1953. gada oktobrim likvidētas ap 900 "bandītu" (nacionālo partizānu) vienības ar 9764 partizāniem un 10268 partizāni legalizējušies.

Partizāni šai laikā veikuši 2659 uzbrukumus jaunajai varai simpatizējošiem iedzivotājiem vai varas amatpersonām un to ģimenes locekļiem. 

1953. gada LPSR iekšlietu ministra Zujāna slepenajā ziņojumā LKP CK minēts,

...ka pēc Vācijas karaspēka izdzīšanas nav legalizējušies 20079 cilvēki, kuriem pievienojās 114 izbēgušie no izvešanām 1949. gadā.

No nacionālajiem partizāniem krituši 2422 (12,1%), arestēti 7342 (36,7%), legalizējušies 10 268 (51,2%), kopā 20 032 cilvēki.

Pārējie 161 vēl esot mežā.

Tātad kopā nacionālajos partizānos Latvijas teritorijā, pēc šiem datiem, bijuši 20193 cilvēki.

Pēdējā partizānu grupa, kuru toreizējais VDK priekšsēdētājs Jānis Vēvers aicināja legalizēties, solot netiesāt, bija trīs vīru lielā Staņislava Zavadska grupa, kas padevās 1956. gada oktobrī

***

(mežabrāļi, partizāni)