Jau pēc neatkarības atgūšanas de facto 1992.gada 22.janvārī Latvijas AP, atzīstot Abrenes pievienošanu Krievijai par antikonstitucionālu, pieņēma lēmumu "Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu". Abrenes piederības jautājums kļuva par ilgstošu šķērsli Latvijas-Krievijas robežas nospraušanai.

Taču, arvien vairāk iekļaujoties poltibiznesā, kur viss tiek pirkts vai pārdots, Latvijas varas elite sāka bezprecedenta koķetēriju gan ar Austrumu, gan Rietumu ietekmīgām aprindām, kurām Latvijas vai pat Baltijas neatkarības atjaunošana, bija, ir un paliek tikai kā politisks instruments savu interešu apmierināšanai. 

Pretendējot uz iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, Latvijas politiķi sāka izdarīt spiedienu par robežlīguma noslēgšanu ar Krieviju. Sabiedrībai tas tika pasniegts kā rūpes par Latvijas drošību, jo tas nepieļautu kaut mazāko iemeslu teritoriālām domstarpībām ar Krieviju pēc tam, kad Latvijas austrumu robeža kļūtu par ES un NATO robežu. Igaunijas politiķi, kuru vidū Krievijas ietekme bija daudz mazāka, no savām, Krievijas okupētām teritorijām nav atteikusies, savukārt, Lietuva, "pateicoties" PSRS iebrukumam un okupācijai ir pat atguvusi savas papildus vēsturiskās zemes Viļņas apgabalā, kuras pēc 1. Pasaules kara bija okupējusi Polija, sekojoši, ūn tā kā tai nav kopīgu robežu ar Krieviju, tai nav nekādu pretenziju.

1997.gada 7.augustā Latvijas varas elite parafēja un 9.decembrī apstiprināja Latvijas–Krievijas robežlīguma projektu, kurā tika akceptētas de facto pastāvošās robežas.

2005. gada maijā, nākot pie varas citiem politiķiem, kuri 1997.gada "politiskos labumus" no Austrumiem un Rietumiem neguva, lai izpatiktu vēlētājiem, kuri joprojām bija neizpratnē par notikušo teritorijas atdāvināšanu kaimiņvalstij, atsākās diskusijas par iespējamo Latvijas–Krievijas robežlīguma parakstīšanu. 

Latvijas valdība deklaratīvi paziņoja, ka pievienos robežlīgumam vienpusēju deklarāciju ar atsauci uz 1920.gada Miera līgumu, saskaņā ar kuru Latvijai pienākas Abrene, taču bez pretenzijām uz Abrenes teritoriju kā tādu.

Krievija atteicās šādu līgumu parakstīt, bet prezidents Vladimirs Putins uz to reaģēja, norādot: 

"Ne Pitalovas rajonu viņi dabūs, bet beigta ēzeļa ausis."

Šajā situācijā Latvijas politiskā vadība nolēma piekāpties.

"Iestājoties starptautiskajās struktūrās, kas Latvijai garantē neatkarību, drošību un attīstību, mums bija jāpieņem tās realitātes, kādas izveidojušās Eiropā – arī tā, ka Abrene jeb Pitalova vairs nav Latvijas valsts kontrolē,"

situāciju skaidroja toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

2007.gada 27.martā Maskavā Latvijas premjerministrs Aigars Kalvītis un Krievijas valdības vadītājs Mihails Fradkovs parakstīja robežlīgumu, kurā paredzēta kādreizējā Abrenes apriņķa iekļaušana Krievijas Federācijā. 17.maijā Latvijas parlaments pieņēma likumu par robežlīguma ratifikāciju, un 29.maijā to apstiprināja Valsts prezidente.

Izraisījās diskusijas, cik konstitucionāls ir šis solis. Bija pamats uzskatīt, ka robežlīgums ir pretrunā ne tikai ar Neatkarības deklarācijas 9.pantu un preambulu, kurā ietverts valsts nepārtrauktības princips, bet arī ar Satversmes 3.pantu, kurš nosaka: "Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale."