"15. jūnija nakts bija neparasti auksta. No pusnakts uz robežas sardzē atradās Jānis Macītis un Pēteris Cimoška. Viens no viņiem bija gaitnieks, otrs atradās slēpnī. Sardzē atpūtās Kārlis Beizaks.

25 NKVD kaujiniekiem plkst. 2.30 bija izdevies nemanītiem šķērsot Ludzas upi[…].[…] NKVD kaujinieki bija aplenkuši sardzi no visām pusēm. Aplenkta bija arī sarga Ž. Krieviņa māja un tuvumā esošā D. Maslova jaunuzceltā privātmāja. Apkārt sardzes ēkai bija salikti rokas granātu saišķi, izņemot ieejas durvis. Tas liecināja, ka uzbrucēju sākotnējais nodoms bija saņemt gūstā sardzi bez neviena šāviena."

"Padomju karavīru uzbrukumu atklāja gaitnieks Jānis Macītis […]

"[…] pēc uzsaukšanas pretinieks uz gaitnieku izšāva automāta kārtu. Redzamība uzbrukuma brīdī līdzinājās gandrīz nullei. Biezā migla bija pārklājusi kordona teritoriju un apkārtni. Šajā situācijā priekšroka bija automātiskajiem ieročiem. Diemžēl visas 35 Abrenes bataljona sardzes bija bruņotas tikai ar kaujas šautenēm."

"Atskanot pirmajiem šāvieniem, uzbrucēji saprata, ka ir atklāti, un mainīja kaujas taktiku, iznīcinot sardzi un nošaujot visus robežsargus. Gaitnieks Jānis Macītis, smagi ievainots, mēģināja sasniegt sardzes māju, kura tajā brīdī vēl nebija aizdedzināta. Netālu no sardzes ēkas J. Macītis uzkāpa rokasgranātai, un viņam tika atrauta kreisās kājas pēda."

"Vislabākajā situācijā atradās sargs Pēteris Cimoška, kurš atradās slēpnī. P. Cimoška pieņēma kauju, jo, dzirdot automātisko ieroču šāvienus, saprata, ka uzbrūk padomju robežsargi. 3. Abrenes bataljona sargiem bruņojumā vēl nebija vieglie rokas automāti. Savukārt pēc P. Cimoškas izdarītajiem šāvieniem pretinieks noteica slēpņa vietu un mēģināja to ielenkt un iznīcināt. P. Cimoška šaujot atkāpās sardzes virzienā, jo dzirdēja, ka ar atsevišķiem šāvieniem sardzi aizstāv Valdis Grīnvalds. Pienākot pie sardzes ēkas, notika neparedzētais – P. Cimoška bija uzkāpis uz viena no granātu saišķiem un tika saplosīts gabalos. Vēlāk, degošajai ēkai sabrūkot, P. Cimoškas mirstīgās atliekas pārogļojās."

"Sarkanarmieši cauršāva sardzes ēku, un Valdis Grīnvalds tajā varēja pārvietoties tikai guļus. Telefona sakari nedarbojās. V. Grīnvalds pieprasīja no guļamistabas K. Beizakam kaujas šauteni. Tas liecina, ka sardzes ieroči atradās vienā no guļamistabām. V. Grīnvalds caur logu atklāja pretuguni; redzamība bija slikta, un viņš šāva uzbrucēju virzienā bez konkrēta tēmējumā. Acīmredzot K. Beizaks bija pieņēmis lēmumu atstāt ēku un mēģināt aizskriet līdz 1. sardzei pēc palīdzības. Viņš izlēca pa logu un pazuda miglā. Vēlāk izrādījās, ka viņš bija paguvis aizskriet tikai 199 m. K. Beizaks bija ticis garām Žaņa Krieviņa mājai, un viņu nošāva šīs ēkas aplencēji. Vēlāk tiesu medicīnas ekspertīze ķermenī atrada arī granātas šķembas. Skrejošais K. Beizaks bija apmētāts ar rokasgranātām. Tā kā sardzes ēkā tomēr vēl tika izrādīta kāda pretestība, uzbrucēji pa logiem iemeta degmaisījumus. Iekštelpas aizdegās."

"Šajā brīdī, smagi ievainots, ārdurvīs nogāzās Jānis Macītis un sauca pēc palīdzības. Palīdzēt vairs nevarēja, ēka pildījās ar smacējošiem dūmiem. J. Macītis pēdējiem spēkiem rāpoja ārā, un viņš vēlāk tika atrasts miris 8.5 m no mājas pamatiem ar apdegušām kājām."

....

• Feldmanis, Andrejs Edvīns, Masļenku traģēdija - Latvijas traģēdija, Rīga, 2002.
• V.Grīnvalds, Iebrukums Masļenkos, Daugavas Vanagu Mēnešraksts, no. 2, 1979