Latvijas PSR iekšlietu ministrs A.Eglītis 1947.gada 22.marta slepenajā ziņojumā padomju Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājam (premjerministram)  Vilim Lācim raksta

 "Kopā likvidēti kontrrevolucionārās bandītiskās nacionalistiskās pagrīdes dalībnieki: 16 643 cilvēki, legalizēti 7 797 cilvēki."

Neskatoties uz padomju varas asiņaino cīņu pret visu, kas saistījās ar neatkarīgu Latvijas valsti, pretošanas kustība turpinājas vēl gandrīz 10 gadus. Visintensīvakā pretošanās kustība bija Latgalē, kur kopumā cīnījās puse no Latvijas nacionālo partizanu skaita - apmēram 10 000 (Kurzemē - 4000 partizānu, ap 6000 Vidzemē). Ilgstoša pretošanās kustība notika arī kaimiņzemē Lietuvā.

Latvijā Otrais pasaules karš nebeidzās ar uzvaras zalvēm 1945. gada maijā. Vēl ilgi par neatkarību cīnījās Latvijas nacionālie partizāni.

1944.-1956.gadā notika plašākais un ilgstošākais nacionālo partizānu karš Latvijas vēsturē. Latvieši cīnījās kā spēja un prata, nesaņemot nekādu ārzemju politisko vai militāro atbalstu un bez jebkādas iespējas uzvarēt. Daudzi pretošanās kustības dalībnieki nopietni cerēja, ka drīz sāksies trešais pasaules karš, kurā pret sarkano režīmu cīnīsies Anglija un ASV un Latvija kļūs brīva. Rietumu, diemžēl, pievīla šīs cerības.

***

Nākamajā, 1953. gada LPSR iekšlietu ministra Zujāna slepenajā ziņojumā LKP CK minēts,

...ka pēc Vācijas karaspēka izdzīšanas nav legalizējušies 20079 cilvēki, kuriem pievienojās 114 izbēgušie no izvešanām 1949. gadā.

No nacionālajiem partizāniem krituši 2422 (12,1%), arestēti 7342 (36,7%), legalizējušies 10 268 (51,2%), kopā 20 032 cilvēki.

Pārējie 161 vēl esot mežā.

Tātad kopā nacionālajos partizānos Latvijas teritorijā, pēc šiem datiem, bijuši 20193 cilvēki.

Pēdējā partizānu grupa, kuru toreizējais VDK priekšsēdētājs Jānis Vēvers aicināja legalizēties, solot netiesāt, bija trīs vīru lielā Staņislava Zavadska grupa, kas padevās 1956. gada oktobrī