Pēc mākslīgi izraisītā bada (Holodmor, Golodomor) ukraiņu apdzīvotās teritorijās, PSRS komunistiskā partija uzsāka tālākas etnocīda un pārkrievošanas akcijas, piespiedu kārtā deportējot krievus uz Ukarinas teritorijām, savukārt, dzīvi palikušos ukraiņus- uz kādreizējām tjurku tautu apdzīvotajām Kubaņu un Terekas apgabalu Dienvidkrievijā. Uz 31.8.1933. gada lēmumam pamata līdz gada beigām tika pārvietoti apmēram 25,000 ukraiņu.

***

Kubaņas auglīgo zemju "slavizāciju" Krievija uzsāka jau 1792. gadā, pavēlot uz Kubaņu pārvietot ukraiņus no Donas apvidus, taču vienlaikus atbrīvojot no klaušām un "piešķirot zemi uz mūžīgiem laikiem" jaunizveidotajām kazaku "staņicām". Kubaņas "ukrainizācija" līdz pat 1932. gadam pat tika oficiāli atbalstīta, tai skaitā PSRS laikā - Kubaņā tika nodrošināta ukraiņu valodas un kultūras autonomija, pat lietvedība Kubaņā tika vesta ukraiņu valodā (lai gan tā bijas Krievijas sastāvā) un pēc tautas skaitīšanas datiem to 1926. gadā apdzīvoja 53-55% (vairāk kā 1.2 miljoni) ukraiņu.

Situācija radikāli mainījās, PSKP pieņemot lēmumu par reģiona pārkrievošanu. Ukrainā un arī Kubaņā tika izraisīts mākslīgs bads, kura rezultātā nomira līdz 10 miljoniem ukraiņu. Represijas sākās ar inteliģences un sabiedrisko darbinieku likvidāciju (no šī reģiona nošauti ap 1500 priekš reģiona ievērojami sabiedriskie darbinieki- skolotāji, mākslinieki,u.c.) Lietvedībā ukraiņu valoda sākot ar 1933. gadu tika aizliegta, tika slēgtas ukraiņu skolas un kultūras iestādes. Kubaņas rusifikācijas politika uzskatāma par veiktu ļoti profesionāli, jo pēc 80 gadiem Kubaņā dzīvo ap 0.5% ukraiņu (1926.g. tautas skaitīšanas datiem- 52.9%. 2002. gada- 0.9% )