Ēka tiek atklāta ar Frīdriha Šillera "Vallenšteina nometnes" izrādi.

Rīgas 1. pilsētas (vācu) teātra ēka celta 1860.-1863. gadā pēc arhitekta Ludviga Bonšteta (1822-1885) projekta, vietā, kur agrāk atradies viens no Rīgas nocietinājumu sistēmas elementiem - Pankūku bastions. Tā ir hellenizēta klasicisma stila celtne, kuras greznāko ziemeļaustrumu fasādi rotā jonisko kolonnu portiks un alegorisku figūru grupa (Apollons, traģēdijas un komēdijas simboli, drāmas ģēnijs u.c.).

Latvijas Nacionālās operas un baleta pirmsākumi meklējami 1782. gadā, kad atklāja pēc Hāberlanda projekta celto Rīgas teātra (Rigaer Stadttheater) namu ar 500 skatītāju vietām, ko sauca arī par Muses namu. Tā direktors Oto Hermanis fon Fītinghofs-Šēls par saviem līdzekļiem uzturēja 24 mūziķu lielo simfonisko orķestri. Par koncertu un operu koncertmeistaru un diriģentu tika uzaicināts Konrāds Feige, kurš iestudēja izrādes ne tikai Rīgā, bet arī Pēterburgā, Rēvelē un Tērbatā.

Kad 1788. gadā Fītinghofs pārcēlās uz Pēterburgu, par Muses nama direktoru kļuva aktieris Meierers.

1815. gadā Muses biedrība (die Gesellschaft der Musse) ēku atpirka no Fītinghofu ģimenes.

1837.-1839. gadā teātra kapelmeistars bija Rihards Vāgners.

1860.-1863. gadā uzcēla jaunu Rīgas pilsētas teātra ēku ar gandrīz 2000 skatītāju vietām, kuru atklāja ar Frīdriha Šillera "Vallenšteina nometnes" un Ludviga van Bēthovena"Fidelio" iestudējumiem.  

1882. gada 14. jūnijā Rīgas pilsētas teātris nodega, palika vien ārsienas.  

1882.-1887. gadā pēc pilsētas arhitekta Reinholda Šmēlinga projekta ugunsgrēkā izdegušo ēku atjaunoja.  

Pirmā Pasaules kara laikā teātri slēdza un kā Pilsētas Vācu teātris (Deutsches Stadttheater) savu darbību tas atsāka tikai pēc vācu karaspēka ienākšanas Rīgā 1917.gadā.

Līdztekus 1912. gadā Pāvula Jurjāna (1866-1948) vadībā Rīgā sāka darboties pirmais latviešu operkolektīvs, privātais teātris "Latviešu opera" (arī "Latvju opera"). Pirmā pasaules kara laikā trupa evakuējas uz Krieviju, bet pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gadā atgriezās Rīgā.

1918. gad 15. oktobrī ar Rīgas pilsētas priekšnieka Paula Hopfa gādību tagadējā Nacionālā teātra telpās notika Riharda Vāgnera "Klīstošais holandietis" izrāde (orķestri diriģēja Teodors Reiters).

1918. gada 19. novembrī "Klīstošais holandietis" tika izrādīts, nenomainot iepriekšējā vakarā notikušās Latvijas valsts pasludināšanas akta dekorācijas.

1919. gada 23. janvārī mēnesi pēc tam, kad Krievijas Sarkanā armija okupēja Latviju un varu pārņēma LSPR valdība, ar Izglītības komisariāta mākslas departamenta vadītāja Andreja Upīša rīkojumu Latvju operas kolektīvs pārcēlās uz Rīgas pilsētas vācu teātra ēku.

1919. gada 9. februārī ar Pētera Stučkas valdības dekrētu uz kooperatīviem pamatiem uzturētā Latvju opera tika nacionalizēta un pasludināta par "Padomju Latvijas operu", nodrošinot regulāru finansējumu no valsts budžeta.

1919. gada 22. maijā pēc Krievijas okupācijas jeb P.Stučkas valdības padzīšanas trupa atgriezās pie nosaukuma Latvju opera un tika piekomandēta Dienvidlatvijas brigādei.

1919. gada 15. augustā pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas abus pilsētas teātrus rekvizēja, Vācu teātra trupa tika izlikta no savas ēkas, un tajā ievācās Latvju opera.

 1919. gada 23. septembrī Latvijas Republikas Ministru kabineta sēdē tika pieņemti "Noteikumi par nacionālo operu". Trupai atkal, kā Krievijas okupācijas armijas izveidoto padomju laikā, bija ar likumu garantēta teātra ēka, nacionālās operas statuss un valsts finansējums.

1919. gada 2. decembrī Latvijas Nacionālajā operā uzveda Riharda Vāgnera operas "Tanheizers" izrādi, un šo datumu pieņemts svinēt kā Latvijas Nacionālās operas un baleta izveidošanās dienu (LPSR laikā operas izveidošanu atzīmēja 23. janvārī, pēc tam atkal 2. decembrī).

Pirmais operas direktors bija Jānis Zālītis.

No 1920. līdz 1940. gadam Latvijas Nacionālā opera bija Rīgas muzikālās dzīves centrs. Ik gadu tā sniedza līdz 8 operu jauniestudējumiem, no 1923. gada sākās arī baleta izrādes. 20 gadu laikā notika vairāk nekā 300 izrādes, kuras katru gadu noskatījās vidēji 220 000 skatītāji.

1940. gadā kad Krievija (Padomju Savienība) atkārtoti okupēja Latviju, operteātra nosaukums tika mainīts uz "Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātri". Sekojošajā 3 gadus ilgajā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā (1941.-1944.) - par "Rīgas operteātri", pēc tam atkal 1940. gada nosaukums.

1989. gada 24. aprīlī notika jau Latvijas Nacionālās operas 70 gadu jubilejas svinības un atgriešanās pie starpkaru periodā lietotā nosaukuma.

1990. gada sezonu slēdza ar Džuzepes Verdi "Masku balles" izrādi sāka ēkas rekonstrukciju, kuru pabeidza 1995. gadā. Operas trupa atgriezās uz savas skatuves ar Jāņa Mediņa operas "Uguns un nakts" iestudējumu.

2001. gadā pabeidza celt piebūvju kompleksu ar Jauno zāli un 300 skatītāju vietām.