Māris Rūdolfs Liepa (dzimis 1936. gada 27. jūlijā Rīgā – miris 1989. gada 26. martā Maskavā) ir viens no izcilākajiem 20. gadsimta baleta māksliniekiem. 

Māris Liepa mācījās Rīgas Horeogrāfijas skolā pie pedagoga Valentīna Bļinova. 1950. gadā pirmo reizi uzstājās Maskavā, kur tika pamanīts un novērtēs viņa talants.

1953. gadā uzsāka mācības Maskavas Horeogrāfijas skolā Nikolaja Tarasova klasē, un sākotnēji veidojās kā raksturlomu dejotājs, tomēr, skolu beidzot, kļuva par klasisko baletdejotāju.

1955. gadā absolvēja Maskavas Horeogrāfijas skolu un atgriezās Rīgā Latvijas Operas un baleta teātrī. Tā paša gada decembrī dejoja viesizrādēs Maskavā, kurās viņu ievēroja Maija Pļisecka. Viņa uzaicināja Māri Liepu dejot viņas viesizrādēs Budapeštā 1956. gadā. Togad viņš arī pieņēma uzaicinājumu strādāt Maskavas Staņislavska un Ņemiroviča-Dančenko muzikālajā teātrī, kur četrās sezonās kļuva par vienu no vadošajiem māksliniekiem.

1960. gadā Liepu aicināja piedalīties Lielā teātra viesturnejā Polijā, pēc kuras viņam darbu savā trupā piedāvāja teātra galvenais baletmeistars Leonīds Lavrovskis. Uz Lielā teātra skatuves viņš debitēja ar Bazila lomu “Donā Kihotā”, drīz viņš nodejoja arī savā turpmākajā mākslinieka karjerā ļoti nozīmīgo grāfa Alberta lomu baletā “Žizele”.

1964. gadā sākās sadarbība ar Lielā teātra jauno galveno baletmeistaru Juriju Grigoroviču.

1966. gadā viņš pirmo reizi dejoja atjaunotajā Fokina baletā “Roze gars”, 1968. gadā - jaunajā baletā “Spartaks”, 1970. gadā viņš par Krasa lomu saņēma augstākos apbalvojumus. 

Pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā pasliktinājās Liepas un Lielā teātra galvenā baletmeistara attiecības, un baleta premjers Grigoroviča jauniestudējumos lomas nesaņēma. Šīs attiecības izpaudās vissliktākajā veidā. Izmantojot savu administratīvo stāvokli, Grigorovičs faktiski sāka "izēst" Liepu no teātra.

1977. gadā Liepa nodejoja savu pēdējo lielāko lomu Lielajā teātrī - baletā “Čipolīno”. Pēc tam iestudēja un noorganizēja vairākus savus radošos vakarus. Aktīvi sadarbojās ar Borisa Eifmana jauno baleta trupu. 

1982. gadā Liepu palūdza doties pensijā, taču šī aiziešana nekļuva par viņa baleta un mākslinieciskās karjeras beigām. Viņš strādāja par baleta pedagogu, no 1983. līdz 1985. gadam viņš bija Sofijas Tautas operas baleta mākslinieciskais vadītājs.

1989. gadā Maskavā izveidoja savu Baleta teātri. 

Māra Liepas repertuārā bija vairāki desmiti lomu, viņš dejojis no “Gulbju ezera” līdz “Spartakam”. Uzstājies daudzās Eiropas valstīs un ASV. Sākot ar 1969. gadu filmējies televīzijā un kino, piemēram, “Hamlets”, “Spartaks”.

1971. gadā režisore Laima Žurgina uzņēmusi dokumentālo filmu „Māris Liepa”.

1981. gadā Rīgā izdota Māra Liepas uzrakstītā grāmata “Es gribu dejot simt gadu”. Saņēmis Padomju Savienības augstākos apbalvojumus, prēmijas, un goda nosaukumus, arī K. Staņislavska Piemiņas medaļu, Parīzes Dejas akadēmijas piešķirtās Vaclava Ņižinska prēmiju un Mariusa Petipā balvu.  

Vairākus gadus notika Māra Liepas piemiņai veltīti koncerti Latvijas Nacionālajā operā, kurus rīkoja viņa bērni - dēls Andris, meitas - baletdejotāja Ilze, aktrise un dziedātāja Marija.

Te ir unikāls saglabājies videoieraksts - Māris Liepa izpilda sava klasesbiedra, izcilā komponista Aleksandra Kublinska dziesmu - Ai, Gundegas

Māra Liepas vārds ir ierakstīts vecāku kapa piemineklī Rīgas Meža kapos.