Edīte Piafa  bija franču dziedātāja. Tiek uzskatīta par vienu no franču kultūras ikonām. Starp viņas pazīstamākajām dziesmām ir "l'Accordéoniste" (1941), "La vie en rose" (1946), "Hymne à l'amour" (1949), "La Foule" (1957), "Milord" (1959), "Non, je ne regrette rien" (1960).

Edīte Piafa ir arī Īva Montāna un Šarla Aznavūra talanta atklājēja.

Piafa piedzima Parīzē, Bellevilas rajonā ielas akrobāta un kafejnīcas dziedātājas ģimenē. Viņa tika nosaukta par Edīti Džovannu Gasionu (iesauku Piafa (Piaf - zvirbulēns), ar kuru tā kļuva pazīstama pasaulē, viņa ieguva divdesmit gadus vēlāk). Vecāki ar meiteni kopā nedzīvoja. Lielu daļu bērnības Edite pavadīja tēva mātei piederošajā bordelī Normandijā. Bieži bordeļa darbinieces palīdzēja pieskatīt mazo Edīti. No 3 līdz 7 gadu vecumam slimības dēļ Edīte bija akla. 1929. gadā, 14 gadu vecumā, Edīte kopā ar tēvu sāka uzstāties Parīzes ielās, un pirmoreiz publiski dziedāja. Vēlāk viņa sāka dziedāt ielās patstāvīgi, bieži Parīzes Pigalla rajonā. 17 gadu vecumā Edītei piedzima vienīgais bērns - meitene, kura nomira divu gadu vecumā no meningīta.

Dziedātājas karjera

1935. gadā Pigalla rajonā Edīti pamanīja Luijs Leplē, kuram piederēja populārs naktsklubs Elizejas Lauku rajonā, un viņš uzaicināja Edīti tajā uzstāties. Leplē, ņemot vērā Edītes nelielo augumu (viņa bija 1,42 m gara), izgudroja dziedātājas iesauku La Môme Piaf - mazais zvirbulēns. 1936. gada 6. aprīlī Leplē tika nogalināts. Policija turēja aizdomās arī Edīti, un tas negatīvi ietekmēja mūziķes tēlu. Tomēr drīz Edīte iepazinās ar dzejnieku Reimonu Asso, kurš spēja panākt Edītes Piafas karjeras tālāku attīstību. 1940. gadā Žans Kokto uzaicināja Piafu piedalīties viņa viencēlienā Le Bel Indifférent.

Otrā pasaules kara laikā Edite Piafa uzstājās koncertos gan Francijā, gan franču ieslodzīto nometnēs Vācijā. Viņa bija saistīta ar franču Pretošanās kustību, un ir zināms, ka viņa ir izglābusi vairākus ebreju māksliniekus.

Pēc kara Piafa ieguva pasaules atzinību, uzstājoties Eiropā, ASV un Latīņamerikā. 1949. gadā aviokatastrofā gāja bojā Piafas mūža mīlestība - bokseris Marsels Serdāns (pasaules boksa čempions 1948. gadā). 1951. gadā Piafa ļoti nopietni cieta autokatastrofā. Ārstniecības laikā Piafa kļuva atkarīga no morfīna.

1958. gadā Piafa ar triumfu sāka uzstāties koncertzālē "Olimpija".

Nāve

Piafai tika atklāts aknu vēzis. Neilgi pirms nāves viņa no savas pēdējās dzīves vietas Kannās gribēja atgriezties Parīzē, jo vēlējās nomirt tur. Piafa nomira ceļā 1963. gada 10. oktobrī. Ķermenis slepeni tika nogādāts Parīzē, bet ziņa par Piafas nāvi tika publicēta tikai 11. oktobrī. Tieši 11. oktobrī mira arī Žans Kokto. Leģenda vēsta, ka Kokto mira, uzzinot par Piafas nāvi.

Parīzes arhibīskaps neatļāva rīkot atvadu mesu Parīzes Dievmātes katedrālē, atsaucoties uz Piafas dzīves veidu. Bēru procesijā katafalks tika vests pa Parīzes ielām, cauri Piafas dzimtajam Bellevilas rajonam, uz Perlašēza kapsētu. Lai pavadītu Piafu pēdējā gaitā, gar ielām bija sapulcējušies cilvēki. Arī pie kapsētas bija ap 40 000 cilvēku liels pūlis. Beigās tomēr kāds katoļu katoļu kapelāns novadīja īsu atvadu ceremoniju pie Piafas kapa.