Voldemārs Roberts Zāmuels

Pievieno šai personai bildi!

Voldemārs Roberts Zāmuels (citos avotos Zāmuēls vai Zamuēls 1872. gada 22. maijs — 1948. gada 16. janvāris) bija Latvijas sabiedriski politiskais darbinieks, jurists, Latvijas Senāta senators. Viens no Latviešu strēlnieku pulku veidotājiem, Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes priekšsēdētājs (1917-1918), Latvijas Ministru prezidents (1924).

Parakstījis 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memorandu, miris trimdā.

Dzīves gājums

Izglītība un Pirmais pasaules karš

Dzimis 1872. gada 22. maijā Dzērbenē[2] Dzērbenes pagastaBaznīckrogā kroga rentnieka ģimenē. Mācījās Bērzaines ģimnāzijā, 1890. gadā absolvēja Rīgas Nikolaja ģimnāziju. 1902. gadā ieguvis jurista diplomu Tartu universitātē. Studiju gados uzņemts latviešu studentu korporācijā Lettonia. 1905. gada revolūcijas laikā iesaistījies politikā. V. Zāmuēls kļuva par latviešu pilsoniskās kadetu partijas biedru, 1907. gadā kļuva par vienu no šīs organizācijas vadītājiem. Kopā ar juristu Frici Albertu 1906. gadā sācis izdot dienas avīzi "Latvija". Viņi bijuši pirmie šī laikraksta redaktori. Pirmā pasaules kara gados Zāmuēls bija latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas dalībnieks.

Latvijas neatkarības veidošana Ir saglabājusies fotogrāfija - Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes valde: K. Bahmanis (sekretārs), J. Rubulis (pr. biedrs), V. Zāmuēls (priekšsēdētājs), J. Palcmanis (pr. biedrs), K. Pauļuks (pr. biedrs), V. Siliņš, O. Nonācs, K. Skalbe, J. Akuraters, E. Laursons.

1917. gadā Zāmuēlu ievēlēja par Vidzemes Pagaidu Zemes padomes locekli, viņš iesaistījās Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes izveidē un darbībā, dibināšanas sanāksmē 1917. gada novembrī Zāmuēls kļuva par padomes valdes priekšsēdētāju.

Politiskā darbība

1919. gadā kļuva par Latvijas Senāta pirmo virsprokuroru. 1920. gadā V. Zāmuēls tika ievēlēts Satversmes sapulcē no Demokrātu savienības saraksta. Darbojās agrārlietu, ārlietu, centrālajā zemes ierīcības, lūgumu un sūdzību un organizācijas komisijās, kā arī Lāčplēša kara ordeņa domē. 1921. gadā mainījis partijisko piederību un pievienojies Latvijas Tautas partijai. 

No 1921. gada jūnija līdz 1922. gada jūlijam bija zemkopības ministrs Meierovica 1. valdībā.

Ministru Prezidents

Pēc Z. A. Meierovica valdības demisijas 1924. gada 15. janvārī Zāmuēlam uzticēja veidot jauno valdību. Zāmuēla Ministru kabinets tika sastādīta nepilnu divu nedēļu laikā, un Saeima to apstiprināja 25. janvārī ar 54 balsīm par, 19 pret un 17 deputātiem atturoties. Valdībā Zāmuēls sākotnēji pildīja ne vien Ministru prezidenta, bet arī tieslietu ministrapienākumus, līdz 10. aprīlī par ministru kļuva Jūlijs Arājs. Valdības veidošanā piedalījās vairāki LSDSP biedri — Fēlikss Cielēns, Ansis Buševics un Ansis Rudevics —, kas gan paši tajā neietilpa. Tā bija pirmā valdība Latvijas vēsturē, kurā nebija neviena Latviešu zemnieku savienības pārstāvja.

Galvenais jaunās valdības uzdevums bija Latvijas finanšu sistēmas nostiprināšana. Kabinets sagatavoja 1924. gada 30. jūnijā izsludināto Valsts budžeta likumu, kas paredzēja, ka valsts budžets ir sastādāms vienam gadam. Saimniecības gads sākas 1. aprīlī un beidzas 31. martā. Budžetā uzrādāmi visi valsts ieņēmumi un izdevumi. 

1924. gada 7. augustā Zāmuēls un finanšu ministrs Ringolds Kalnings parakstīja Latvijas Hipotēku bankas statūtus. 1924./1925. gada budžeta izstrādāšana, apspriešana un apstiprināšana Saeimā ilga vairāk nekā mēnesi (no 7. maijalīdz 18. jūnijam). Budžetu pēdējā lasījumā atbalstīja visi klātesošie deputāti. 1. februārī tika apstiprināts preses likums, kas nodrošināja plašu preses brīvību valstī.

2. decembrī notikušajā valdības sēdē Zāmuēls ziņoja, ka koalīcijas frakciju apspriedēs ir noskaidrots, ka tās vairs valdību pilnā mērā neatbalsta un Zāmuēla kabinetam vairs nav vairākuma Saeimā. Kabinets vienbalsīgi, iekšlietu ministra biedram Antonam Dzenim atturoties, nobalsoja par demisiju. Pēc laikabiedra Frīdriha Vesmaņa domām, bija trīs galvenie demisijas iemesli: pirmkārt, opozīcijas cīņa pret valdību un preses izmantošana, otrkārt, koalīcijas iekšējās nesaskaņas (galvenokārt, latgaliešu deputātu A. Dzeņa un F. Trasuna prasības Latgales vajadzībām) un treškārt, sociāldemokrātu pēdējā brīdī virzītās prasības.

1925. gada decembrī Zāmuēlam tika uzticēts veidot pirmo valdību pēc 2. Saeimas vēlēšanām, taču tā netika apstiprināta. Tā vietā par Ministru prezidentu kļuva Kārlis Ulmanis. Pēc Valsts prezidenta Jāņa Čakstes nāves 1927. gada 14. martā tika rīkotas prezidenta vēlēšanas, kurās piedalījās arī Zāmuēls. Kopš tā laika Zāmuēls vairs politikā neiesaistījās.

Mūža nogale

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūlijā sarīkotajās "Tautas saeimas" vēlēšanās kopā ar domubiedriem mēģināja Centrālajai vēlēšanu komisijai iesniegt Demokrātiskā bloka jeb Demokrātisko latviešu vēlētāju sarakstu ar Paulu Kalniņu kā Ministru prezidenta kandidātu, ko okupācijas varas iestādes nepieļāva. Viens no Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās uz Vācijā, kur mira 1948. gada 16. janvārī Rāvensburgas slimnīcā Francijas okupācijas zonā.

*************************************************

Dzimis 1872. g. 22. maijā Dzērbenes baznīckrogā namdara un kroga rentnieka ģimenē.

Tēvs Pēteris, māte Anna, dz. Eversa.

Brālis Oto Aleksandrs Zāmuels; zvērināts advokāts. Latvietis, luterticīgs.

Mācījies Dzērbenes pagastskolā, 1880.–82. g. Cēsu elementārskolā, pēc tam Cēsu apr. skolā, 1886.–90. g. Bērzaines ģimnāzijā (Ķeizara Aleksandra II ģimnāzijā Bērzainē pie Cēsīm), no 1890. g. Rīgas Nikolaja I ģimnāzijā (beidzis 1890. g. dec.).

No 1891. g. studējis tieslietas TU (beidzis 1895. g.).

Neilgu laiku praktizējies pie zvērināta advokāta F. Veinberga, no 1895. g. nov. zvērināta advokāta J. Kļaviņa palīgs.

No 1902. g. febr. zvērināts advokāts Rīgā.

No 1905. g. piedalījies dažādu organizāciju darbībā – Rīgas Latviešu biedrībā (runasvīrs), Latviešu izglītības biedrībā, 2. Rīgas Riteņbraucēju biedrībā, Latviešu konstitucionāli demokrātiskajā partijā (priekšsēdētāja biedrs), Rīgas Liberālajā klubā (priekšsēdētāja biedrs), Rīgas Namīpašnieku savienībā, Latviešu Juristu biedrībā, Sarkanajā Krustā.

1906. g. bijis Latviešu konstitucionāli demokrātiskās partijas laikraksta “Latvija” redaktors, līdzstrādnieks izdevumos “Austrums” un “Dzimtenes Vēstnesis.”

Piedalījies Rīgas pilsētas domes un Krievijas Valsts domes vēlēšanu organizēšanas darbā.

1. pasaules kara laikā 1915. g. aug.–1917. g. nov. darbojies Latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāko pulku) organizācijas komitejā.

1915. g. sept. pārcēlies uz Tērbatu, bijis zvērināts advokāts līdz 1916. g. pavasarim, kad atgriezies Rīgā.

1917. g. bijis Provinču padomes Agrārlietu komisijas priekšsēdētājs.

1917. g. sept., vācu karaspēkam ieņemot Rīgu, pārcēlies uz Valku, kur nokārtojis sava mirušā brāļa – zvērināta advokāta Oto Zāmuela – lietas, praktizējot arī kā zvērināts advokāts.

1917. g. vasarā Vidzemes Pagaidu zemes padomes pārstāvis Vidzemes gub. zemes komitejā, no 1917. g. sept. Vidzemes Pagaidu zemes padomes loceklis un valdes priekšsēdētāja biedrs.

Izveidojoties Latviešu pagaidu nacionālajai padomei (arī Latviešu Nacionālā padome), 1917. g. nov. Valkā ievēlēts par Latviešu Pagaidu nacionālās padomes valdes priekšsēdētāju un padomes Satversmes projekta izstrādāšanas komisijas priekšsēdētāju.

Nodevis padomes rīcībā savu dzīvokli Valkā. Darbojies Valkas Palīdzības komitejā un Valkas Pagaidu nacionālajā teātrī.

1918. g. 15. febr., neilgi pirms vācu karaspēka ienākšanas, ar lielinieciskās Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku padomes rīkojumu apcietināts un nodots Valkas revolucionārajam tribunālam. Atbrīvots pret drošības naudu, bet 19. febr. aizvests par ķīlnieku uz Krieviju. Pēc dažām dienām (23.febr.) Pleskavā izbēdzis no gūsta un atgriezies Valkā.

Vācu okupācijas varas iestādes iecēlušas V. Zāmuelu par Valmieras pilsētas valdes locekli, bet pēc dažiem mēnešiem no amata atcelts, aizliedzot nodarboties ar zvērināta advokāta praksi.

1918. g. aug. atgriezies Rīgā, bijis zvērināts advokāts.

1918. g. rudenī Latviešu Pagaidu nacionālās padomes vārdā Rīgā vadījis sarunas ar Demokrātiskā bloka pārstāvjiem par kopēju nostāju Latvijas valsts izveides jautājumā.

1918. g. 19. dec.–1919. g. sept. Latvijas Senāta senators.

1919. g. janv. devies uz Angliju (Londonu), jūl. atgriezies Rīgā. Bermonta uzbrukuma laikā 1919. g. okt. bijis delegācijas loceklis sarunām ar Igauniju par palīdzību uzbrukuma likvidēšanai, bet nesaskaņu dēļ no delegācijas izstājies.

1919. g. dec. bijis delegācijas loceklis sarunām ar Lietuvu.

1919. g. sept.–1921. g. jūn. Latvijas Senāta virsprokurors.

1919. g. dec. iecelts par Kara virstiesas priekšsēdētāju, 1920. g. martā–1921. g. jūn. Kara tiesas priekšsēdētājs.

Latvijas un Igaunijas robežkomisijas priekšsēdētājs.

1920. g. janv. Latvijas delegācijas loceklis Baltijas valstu konferencē Helsinkos, Somijā.

1920. g. aug. iecelts par Baltijas valstu konferences viceprezidentu (1920. g. febr.–jūl. bijis arī konferences organizācijas komitejas priekšsēdētājs).

1920.–22. g. Satversmes sapulces loceklis no Demokrātu savienības (Agrārlietu komisijas loceklis, Organizācijas un Lūgumu un sūdzību komisijas priekšsēdētājs, kā arī Ārlietu komisijas priekšsēdētāja biedrs).

1921. g. jūn.–1922. g. jūl. zemkopības ministrs.

Darbojies LKo domē un Centrālajā zemes ierīcības komitejā (1921.–22. g. priekšsēdētājs).

No 1922. g. okt. atkal atsācis zvērināta advokāta praksi Rīgā.

1924. g. janv.–dec. Ministru prezidents un 1924. g. janv.–apr. tieslietu ministrs.

1925. un 1928. g. kandidējis 2. un 3. Saeimas vēlēšanās no Latvijas Jaunzemnieku savienības saraksta (nav ievēlēts), 1931. g. kandidējis Rīgas pilsētas domes vēlēšanās no Progresīvās apvienības saraksta.

1925. g. jūn.–dec. komisijas loceklis Latvijas valdības atbildes izstrādāšanai uz minoritāšu petīciju Tautu Savienībai atsavināto muižu lietās, 1927. g. aug.–1934. g. nov. Finanšu ministrijas juriskonsults, 1928. g. dec.–1935. g. jūl. Hipotēku bankas juriskonsults.

Darbojies Rīgas Latviešu biedrībā, Latviešu izglītības biedrībā, Rīgas Namīpašnieku biedrībā, Latvijas Juristu biedrībā, Latvijas Sarkanajā Krustā (galvenās valdes loceklis), Rīgas Šaha klubā (goda biedrs), Latvijas Sporta biedrībā (goda biedrs), Latvijas Šaha sabiedrībā (goda biedrs).

Autoritārās iekārtas laikā piemērots advokāta prakses aizliegums uz sešiem mēnešiem sakarā ar “Pērkoņkrusta” dalībnieku prāvas laikā izteiktām kritiskām piezīmēm par K. Ulmaņa nākšanu pie varas 1934. g. 15. maijā (saukts pie atbildības disciplinārā kārtā).

Padomju okupācijas laikā 1940. g. jūl. piedalījies Demokrātiskā latviešu vēlētāju saraksta sagatavošanā Latvijas Tautas saeimas (vēlākās Latvijas PSR Augstākās padomes 1. sasaukuma) vēlēšanām, vēlāk par to pratināts.

No 1941. g. janv. advokāts Rīgas 3. juridiskajā konsultācijā.

Dzīvojis pārmaiņus Rīgā un savās lauku mājās.

Vācu okupācijas laikā 1941. g. aug. pagaidām ieskaitīts advokatūras sastāvā, bijis zvērināts advokāts Rīgā.

1941. g. sept. atskaitīts no zvērinātu advokātu skaita.

1941. g. okt. iecelts par Tieslietu pārvaldes Pastāvīgās juriskonsultācijas locekli, no 1941. g. dec. Latvijas ģenerālapg. Zemes pašpārvaldes Tieslietu ģenerāldirekcijas Civildepartamenta Tiesu palātas tiesnesis.

1944. g. 17. martā parakstījis Latvijas Centrālās padomes memorandu ar prasību par Latvijas suverenitātes atjaunošanu.

2. pasaules kara beigās kopā ar meitu Noru Lūciju devies bēgļu gaitās uz Vāciju.

Miris 1948. g. 16. janv. Rāvensburgā, Augššvābijā (Bādenē-Virtembergā), Vācijā.

Pelnu urna novietota Eslingenē (Štutgartes piepilsētā, Bādenē-Virtembergā), Ēbershaldenes kapos.

Precējies 1900. g. ar Vecauces tirgotāja meitu Mariju Vilhelmīni Irmu Zaringu (dz. 1878. g. 9. jūl.), dēls Voldemārs Roberts (1901. g. 3. okt.–1968. g. 5. janv. Ņujorkā, ASV; 1920. g. beidzis Kara skolu; studējis lauksaimniecību un tieslietas LU), meita Nora Lūcija (dz. 1903. g. 13. maijā; studējusi romāņu-ģermāņu filoloģiju un tieslietas LU); 1917. g. šķīries.

Studentu korporācijas “Lettonia” filistrs. 

A. LNA LVVA, 7354. f., 1. apr., 895. l.; 1307. f., 3. apr., 62., 63. l.; 1376. f., 2. apr., 12460. l., 112. lp.; 2996. f., 21. apr., 4537. l.; 5213. f., 16. apr., 15637. l.; P-822. f., 1. apr., 81. l.; 2. apr., 79. l.; Jaunākās Ziņas. 1921. g. 17. jūn.; 1925. g. 16. sept.; LDG; LVD; EVP; Rumpēters A. Miris dižs latviešu tiesībnieks – Voldemārs Zāmuels. Tiesībnieks. 1948. Nr. 3; Šilde Ā. Voldemāra Zāmueļa tiesībnieka gaitas. Tiesībnieks. 1948. Nr. 3; LE (I) 3. sēj.; Šilde Ā. Valstsvīri un demokrāti. Ņujorka, 1985, 97.–130. lpp.; AL; Šilde Ā. Ardievas Rīgai. Tikai atmiņas. Ņujorka, 1988, 289.–293. lpp.; Miklāva I. Viens no pirmajiem. Latvijas Vēstnesis. 1996. g. 19. nov.; LBC; LVV; Ergarde S. Voldemārs Zamuēls – Latvijas pirmās republikas valstsvīrs. Druva. 2003. g. 11. nov.; Treijs R. Latvijas prezidenti. 1918.–1940. Rīga, 2004, 156.–167. lpp.; LA 1919–1945; Jēkabsons Ē. Voldemārs Roberts Zāmuels. Deviņu vīru spēks. Stāsti par deviņiem Ministru prezidentiem 1918–1940. Rīga: Valsts kanceleja, 2016, 205.–233. lpp.

No V. Zāmuela 1932. g. 12. sept. iesnieguma Saeimas Petīcijas komisijai: “9. septembrī š. g. tiku aicināts Rīgas Apgabaltiesas III Kriminālnodaļā kā liecinieks kādā tiesas prāvā. Pavisam bija noliktas 7 lietas [..]. Ievērojot Saeimas pārejas formulu par lietu sadalīšanu laika ziņā, Tiesa varēja nolikt min[ētās] preses lietas pēcpusdienā, t. i., pie lietām, kurās piedalās prokurors. Tas nebija noticis, tamdēļ man nācās pavadīt tiesas koridoros laiku no plkst. 10 līdz 19, nokavējot manu kārtējo dežūru Finanšu ministrijas Juriskonsultācijā. [..] Par to, šķiet, nebija vainojama atsevišķa persona. Tieslietu ministrija, jādomā, nav devusi attiecīgu rīkojumu par atsevišķu lietu vai lietu grupu nolikšanu uz noteiktu stundu un tiesnešu kopsapulces nav uz savu galvu to lēmušas. Bet nepareizu atrodu sēdes vadītāja Cīruļa rīcību. Pēc lietas izlemšanas, kurās piedalījās prokurors, priekšsēdētājs plkst. 13.25 pasludināja pārtraukumu uz 10 minūtēm. Uz to palaizdamies, ziņoju uz māju, ka ieradīšos ne vēlāk kā plkst. 16, jo man tad bija nolikta svarīga pārruna manā birojā. Tiesa turpretim atjaunoja sēdi tikai plkst. 15.15, tātad tikai pēc 1 st. 50 min. Dzirdējām, ka tiesneši pusdienojot. Tas būtu cilvēcīgi un saprotami, bet loģiski būtu prasīt, ka tiesa ļauj pusdienot arī publikai, nosakot pārtraukumu uz 1 – 1½ stundām, kā tas bija parasts pat cara laikā. Bet, tā kā pārtraukuma laiks bija noteikts 10 min., tad tiesas telpas atstāt nedrīkstējām, lai ieturētu pusdienu vai nokārtotu steidzamas darīšanas. Jau tā liecinieka klauša ir smaga, tamdēļ to vajadzētu pēc iespējas atvieglot. Es, kā bij. tiesnesis, zinu, ka tiesai tas ir iespējams un bija iespējams arī šajā gadījumā. Publikas interešu neievērošanu tā pamatoti uzskata kā nekorektību no tiesas puses, kas savukārt kaitē tiesas prestižam [..] Lūdzu spert soļus, lai arī tiesneši savā darbībā ievēro demokrātisko iekārtu un pilsoņu vienlīdzību.” (LNA LVVA, 1536. f., 26. apr., 69. l., 13. lp.)

 

 

Avoti: wikipedia.org

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1
        Pēteris ZāmuelsTēvs
        2
        Anna ZāmuelsMāte
        3
        Voldemārs Roberts ZāmuelsDēls03.10.190105.01.1968
        4
        Nora Lūcija ZāmuelsMeita13.05.1903
        5
        Oto Aleksandrs ZāmuelsBrālis
        6
        Marija Vilhelmīne Irma ZāmuelsSieva09.07.1878
        Birkas