Valentīns Ivanovičs Vareņņikovs (1923. gada 15. decembris, Krasnodara - 2009. gada 6. maijs, Maskava) - padomju militārais vadītājs un Krievijas politiķis, armijas ģenerālis (1978).

Lielā Tēvijas kara veterāns.
Padomju Savienības varonis (1988).

1979.-1984.gadā viņš bija Galvenās operatīvās grupas vadītājs - PSRS Bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieka pirmais vietnieks. Būdams Galvenās operāciju štāba vadītājs, viņš pavēlēja notriekt Korean Air Lines Dienvidkorejas pasažieru lidmašīnu Boeing 747-230B, kas veica starptautisku reisu KE007 maršrutā Ņujorka – Ankoridža – Seula un kas 1. septembrī ielidoja padomju gaisa telpā. , 1983. gads
1979.-1984.gadā viņš bija Galvenās operatīvās grupas vadītājs - PSRS Bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieka pirmais vietnieks. Vadot galveno operāciju štābu, viņš pavēlēja notriekt Korean Air Lines Dienvidkorejas pasažieru lidmašīnu Boeing 747-230B, kas veica starptautisko reisu KE007 maršrutā Ņujorka - Ankoridža - Seula, kas ielidoja PSRS gaisa telpā. 1983. gada 1. septembrī.

No 1984. gada septembra līdz 1987. gada janvārim - PSRS Bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieka pirmais vietnieks. Dienesta gadu laikā viņš vairākkārt tika nosūtīts ārvalstu komandējumos uz militāro konfliktu zonām dažādās pasaules valstīs saistībā ar padomju dalību tajos; tostarp bija Angolā, Sīrijā, Etiopijā.

Viņš bija galvenais militāro vienību darba organizators Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanai.

1984.-1989.gadā bijis PSRS Aizsardzības ministrijas Kontroles grupas vadītājs Afganistānā. Viņam tika piešķirts Padomju Savienības varoņa tituls.

No 1989. gada 5. janvāra - Sauszemes spēku virspavēlnieks - PSRS aizsardzības ministra vietnieks, PSRS Aizsardzības padomes loceklis.

1974.-1984.gadā bijis PSRS Augstākās padomes deputāts. 1985-1989 - RSFSR Augstākās padomes deputāts, Jaunatnes lietu komisijas loceklis.

1989.-1992.gadā - PSRS tautas deputāts. PSKP biedrs no 1944. līdz 1991. gadam; 1986-1990 PSKP CK biedra kandidāts.

1991. gada janvārī viņš piedalījās notikumos, kad padomju karaspēks sagrāba televīzijas centru Viļņā, kā rezultātā gāja bojā 14 cilvēki, bet vairāk nekā 700 tika ievainoti. Mihaila Gorbačova palīgs Anatolijs Čerņajevs apgalvoja, ka lēmumu par armijas izmantošanu Vareņņikovs pieņēmis personīgi bez PSRS prezidenta piekrišanas.

1991. gada jūlijā viņš parakstīja aicinājumu "Vārds tautai". 1991. gada 18. augustā kopā ar PSRS Aizsardzības padomes priekšsēdētāja pirmo vietnieku Oļegu Baklanovu, PSKP CK sekretāru Oļegu Šeņinu un VDK 9. direkcijas priekšnieku Juriju Plehanovu lidoja pie Gorbačova uz Forosu ar prasību par ārkārtas stāvokļa ieviešanu atsevišķos valsts reģionos. Tad viņš atbalstīja Valsts ārkārtas stāvokļa komiteju - pučistus, taču pats nebija tās biedrs:

“20. augustā PSRS aizsardzības ministrs man zvanīja no Kijevas uz Maskavu, lai palīdzētu atjaunot kārtību,” viņš. pats norādīja.

22. augustā PSRS Augstākās padomes Prezidijs piekrita Vareņņikova saukšanai pie atbildības un arestam.

23. augusta rītā viņš tika arestēts savā namiņā[14]. 31. augustā atbrīvots no PSRS aizsardzības ministra vietnieka - sauszemes spēku virspavēlnieka amata. 1992. gada 2. janvārī Vareņņikova deputāta pilnvaras tika pārtrauktas sakarā ar PSRS sabrukumu. Atšķirībā no dažiem citiem Ārkārtas valsts komitejas locekļiem Valentīns Vareņņikovs nav nācis klajā ar nožēlas vēstulēm un paziņojumiem.

1992. gada 14. decembrī Vareņņikovs tika atbrīvots pret parakstu par dzīves vietas nemainīšanu un neizbraukšanu.

1994. gada februārī viņš kļuva par vienīgo apsūdzēto GKChP lietā, kurš atteicās pieņemt amnestiju un nonāca tiesā. 1994. gada 11. augustā Vareņņikovs tika attaisnots noziedzīga nodarījuma sastāva trūkuma dēļ, jo viņš pildīja augstākstāvoša virsnieka pavēli. Spriedumā arī bija norādīts:

Izdarot viņam inkriminētās darbības, viņa rīcībā nebija ticamu datu, kas ļautu uzskatīt, ka notiekošie notikumi tiešām ir pretrunā ar PSRS prezidenta - valsts bruņoto spēku virspavēlnieka - gribu. Viņa rīcības motīvi un mērķis nebija savtīgi motīvi vai citas personiskas intereses, bet gan savas valsts saglabāšana un stiprināšana, kas atbilda 1991. gada 17. marta referendumā paustajai tautas gribai.

Ģenerālprokuratūra tiesas lēmumu pārsūdzēja. 1995. gada 3. februārī Krievijas Federācijas Augstākās tiesas Prezidijs atstāja spēkā attaisnojošo spriedumu.