Pieņemot likumprojektu “Labas gribas atlīdzinājums Latvijas ebreju kopienai”, līdzekļi tiks iedoti “naudas atmazgātājiem, personām, kas sadarbojas ar krievu oligarhiem, un tādām personām, kurām reputācija ir tālu no labas” – tāds bija Saeimas deputāta Jāņa Dombravas (NA) viedoklis Saeimas sēdē 30. septembrī. Nav pagājuši pat trīs mēneši, bet likumprojekts jau ir aizpeldējis līdz otrajam lasījumam, pateicoties politpulciņam “Attīstībai/Par” un Mārtiņa Bondara glumajai centībai. Šodien Budžeta komisija turpinās skatīt likumprojektu.

Jau vairākus gadus tika kladzināts, ka kompensācijas saņems ebreju kopiena. Bet nu izrādās, ka nekāda kopiena tās nesaņems: 40 miljoni eiro tiks iepludināti nodibinājumā “Latvijas ebreju kopienas restitūcijas fonds”, ko publiski pārstāv trīs privātpersonas - valdes locekļi

• Vladimirs Fogeļs,
• Dmitrijs Krupņikovs
• Leonīds Kiļs,

īpaši uzsverot, ka neviens no viņiem nav nodibinājuma dibinātāji, jo tā vienīgais dibinātājs esot biedrība “Latvijas ebreju draudžu un kopienu padome”.

Sākotnēji “nekustamo īpašumu atdošanas” un tagad “restitūcijas” miljonu izvilkšanu no valsts budžeta (no mūsu nodokļu naudas) bīdīja “Latvijas ebreju draudžu un kopienu padome”, ko vada viens no Latvijas bagātākajiem cilvēkiem - baņķieris Arkādijs Suharenko. Šajā organizācijā darbojas savulaik no PSRS iebraukušie ebreji (piemēram, pats Suharenko), kuriem nav nekāda sakara ar tiem ebrejiem, kuri izdzīvojuši Latvijā notikušajā holokaustā.

Līdz ar to viņiem arī nav nekāda sakara ar tām kultūras un vēsturiskajām vērtībām, ko radījuši Latvijas pilsoņi - ebreji, kuri gāja bojā nacistu organizētajā slaktiņā un kuriem piederošās materiālās vērtības jau pirms tam bija sagrābuši padomju laupītāji.

Bet tas taču netraucē pieprasīt “kompensācijas” no valsts, kas ebrejiem neko ļaunu nav nodarījusi, vai ne? Tieši otrādi - kas jau atdevusi ebrejiem vairāk nekā 30 īpašumus.

Minēsim vismaz dažus. 90. gadu sākumā

• Ebreju kultūras biedrībai tika piešķirta ēka Skolas ielā 6.
• Daugavpilī ebreju sabiedriskās organizācijas atguva trīs ēkas.
• Liepājā draudze atguva pirmskara ēku Kungu ielā.
• 1992. gadā tika atjaunota medicīniskās aprūpes biedrība “Bikur Holim”, kurai Rīgas dome atdeva tai piederošo pirmskara slimnīcu.
• Tās filiālei “Žēlsirdīgās māsas” tika atdota bijušās sieviešu slimnīcas ēka.
• Valsts uzņēmās finansēt arī ebreju reliģisko izglītību un ebreju kopienas centienus pētīt savu vēsturi.
• Līdztekus jau esošajai Simona Dubnova vidusskolai 1995. gadā Rīgā atvēra hasīdu reliģiskā virziena “Habad Lubavič” pamatskolu, ko finansē valsts.
• 2001. gadā akreditēja muzeju “Ebreji Latvijā”, kas sāka saņemt valsts finansējumu.

Lai arī kā būtu ar tām biedrībām un dibinātājiem, Jānis Dombrava jau minētajā Saeimas sēdē pauda, ka ar šo likumprojektu līdzekļus esot paredzēts nodot personām, kuras iekļautas “melnajā sarakstā”. Viņaprāt, likumprojekta autori (Mārtiņš Bondars &Co) piedāvā nevis palīdzēt Latvijas politiski represētajiem, tostarp holokausta upuriem, piemēram, palielinot sociālo atbalstu, bet piedāvā piešķirt ievērojamu naudas summu vienai sabiedriskai organizācijai, kas pārstāv dažus Latvijas ebrejus.

Nekas nemainījās arī decembra sākumā notikušajā Budžeta un finanšu komisijas sēdē: komisijas vairākums noraidīja Nacionālās apvienības priekšlikumu - atlīdzību par represijām paredzēt visiem totalitāro režīmu upuriem, tostarp latviešiem un romiem, ne tikai ebrejiem vien. “Tas būtu taisnīgi, un tas izbeigtu tādu ilgstošo rasismu pret atsevišķām tautām, kas ir it kā cietušas mazāk,” sacīja Jānis Dombrava.

“Melnais saraksts”, ko pieminēja Jānis Dombrava, patiešām ir melns: tā dēvētajā “restitūcijas fondā” darbojas, piemēram, Leonīds Kiļs, kam ir cieši biznesa sakari ar Krievijas miljardieriem, vienlaikus Putina lieldraugiem brāļiem Rotenbergiem, kuri iekļauti ES un ASV sankciju sarakstā. Ar sazarotu shēmu palīdzību “melnajā sarakstā” iekļautie Rotenbergi realizē Latvijā savas intereses, un viņiem palīdz šādi “kiļi”.

Par situāciju, kādu savās interesēs veido “restitūcijas fonda” nedibinātāji, ir sašutis arī rabīns dr. Menahems Barkahans, kādā intervijā sacīdams: “Latvija taču ebrejiem neko nav nodarījusi! Latvija bija okupēta, cieta visi! Par zaudējumiem jāatbild tiem, kas tos nodarījuši. (..) Nekas nevar atdot tās (..) noslepkavotās dvēseles, kas gāja bojā holokaustā, pie kura Latvijas Republika nav vainojama. Cik maksā viena asins lāse? Daudzi pirmskara ebreju īpašumi tagad kalpo labdarīgiem nolūkiem, jo vairs nav kam tos atgūt. Piemēram, Sabiles sinagogā tagad ir izstāžu zāle, kas ir atbalstāmi, jo nav Sabilē vairs ebreju, kas to varētu lietot lūgšanām utt.”

Tas, ka holokausta biznesmeņi darbojas tik aktīvi un ar izdomu, objektīvi spriežot, ir apbrīnojami: tie ir neticami veikli cilvēki, kuri pat traģēdiju spēj pārvērst lielā naudā. Toties vienīgi nožēlas vērti ir tie, kuri, aizklājušies ar “līdzjūtības un taisnīguma” šķidrautiem un ieziedušies ar veciem taukiem, lien, paši zināt, kur. Un gluži nevilšus rodas jautājums: sakiet, lūdzu, cik liels ir atripinājums, ko saņemsiet par “pareizo balsojumu”?

Žēl, ka starp mums vairs nav advokāta un rakstnieka Andra Grūtupa, kurš prastu koši un ar juridiskiem pamatojumiem nolikt pie vietas gan visādus “restitūcijas fondus” un to nedibinātājus, gan parlamentāros līdējus.

Vienā no savām intervijām Andris Grūtups teica: “Mani vienkārši pārsteidz Latvijas amatpersonu gļēvā atrunāšanās par šo kompensāciju jautājumu, bet šīs amatpersonas varēja pateikt tikai vienu lietu: visiem, kam vajadzēja atdot īpašumus, tie tika atdoti, un tagad vairs nenāciet un neklaudziniet pie mūsu durvīm! (..) Ja nepateiks, tas tikai norādīs uz to, cik zema ir šo cilvēku nacionālā pašapziņa. Ja būtu augstāka, tad pateiktu, ka šis jautājums ir atrisināts jau sen un līdz ar to slēgts.”

Taču alkatība neļauj pielikt punktu. Kad pirms sešiem gadiem Latvijas Radio viesojās Dmitrijs Krupņikovs, viņam tika uzdots jautājums: kāda ir summa, ko jūs gribat saņemt? Viņš atbildēja, ka runa ir par vairāk nekā 200 īpašumiem, summa ir aprēķināta - tie ir 45 miljoni eiro, bet ebreju kopiena prasīšot mazāk nekā pusi no šīs summas. Tātad - ap 20 miljoniem.

Šogad septembrī kādā ReTV raidījumā tikās Saeimas deputāts Edvīns Šnore (NA) un tas pats Krupņikovs. Šnore pajautāja: kāpēc tagad jūs prasāt 40 miljonus eiro, nevis 20, kā bija runāts pirms sešiem gadiem? Krupņikovs atbildēja: toreiz bija tāda cena, jūs nepiekritāt, tagad ir cita cena.

Tik jaukas paralēles ar bandītiskajiem 90. gadiem, kad “parādniekiem”, kā toreiz mēdza teikt, ieslēdza skaitītāju. Tik, tak... Lauzīsies un nedosi piķi? Tad pēc kāda laiciņa tava “parāda” summa būs divreiz lielāka. Tik vienkārši.

Elita Veidemane, NRA