Sestdien, 2018. gada 6. oktobrī notiek 13.Saeimas vēlēšanas. 
Vietas, kā zināms, ir 100, gribētāju krietni vairāk - 1470. 

Tiesības piedalīties Saeimas vēlēšanās ir visiem Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā sasnieguši 18 gadu vecumu. Tiesa, ir sanācis misēklis - daudzi, ikdienā nelietojot pases, izrādās nespēj īstenot savas tiesības, ierodoties ar ID karti vai arī savlaicīgi neizņemot neizprotamas vēlēšanu apliecības. Šajā sadaļā joprojām dzīvojam 20.gadsimtā.

Saeimas vēlēšanās vēlētāji drīkst balsot jebkurā vēlēšanu iecirknī Latvijā vai ārvalstīs, bet par dalību vēlēšanās vēlētājam pasē izdara īpašu atzīmi – spiedogu.

Savukārt vēlētājiem, kuru rīcībā ir tikai personas apliecība, bet nav derīgas pases, no 2018. gada 24. septembra līdz 2018. gada 5. oktobrim jāizņem vēlētāja apliecība.

Pirms vēlēšanām Delfi īstenoja projektu - "Astoņas lokomotīves", kas sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Astoņas lokomotīves" saturu atbild "DELFI".

Šis vēlēšanas noteikti Latvijas vēsturē ieies ar šobrīd lielāko partiju skaitu. Tās noteikti ir arī politisku revanšistu laiks, kurā galvas spēja pacelt virkne personu, kuru darbošanās jau ir nodēvēta kā "Deģenerātu Atmoda", parādot kā daudzas latviešu grupas nesaudzīgi spēj ķengāt viena otru, pasniedzot to sabiedrībai kā dziļas rūpes par nācijas un valsts nākotni.

Pie varas raujas veselām dzimtām vai ģimenēm. Tā, piemēram, "Partija „Kustība Par!” startē ar deviņiem Viņķeļiem, bet Jaunās  konservatīvā partijas politikas veterānam kopš LC laikiem Jānim Bordānam aiz muguras stāv Bordānu saime - Ernests,  Ingeborga, Diāna, Anna, Raimonds, Toms un Līga Bordāni. 

Kā jau šeit tika rakstīts - uz Saeimu kandidēja 16 partijas, bet jau samērā ātri sāka izkristalizēties viedoklis, ka vērts rēķināties ar 8 partiju iespējām. Te atkal jaunums - Latvijas TV izdomāja noņemt no premjeru debatēm LRA. Pēdējā vēlēšanu dienā partijas līderiem Smiltēnam un Ievai Brantei tiesības atrasties TV studijā nācās izcīnīt caur Administratīvo tiesu.

Beigu beigās, tā arī notika - Saeimā iekļuva 7 partijas. Kā varēja gaidīt, kārtējo reizi uzvarēja Saskaņa (S), kuras nacionāli pretlatviskā daļa ir atšķēlusies Ždanokas-Mamikina krievu savienībā. Pārējās partijas apzinājās S potenciālu. Acīmredzot, tieši tāpēc tika ekspluatēts biedēšanas bubulis ar S, rēķinoties ar to, ka tai ievērojams Latvijas pilsoņu atbalsts, arī latviešu vidū. Cik zināms, šo partiju konsultēja kāda amerikāņu polittehnologu kompānija, un tas izmaksāja milzu naudu. Ir zaudētas pāris vietas. Un tomēr to grūti nosaukt par zaudējumu, ja salīdzina kā ir veicies pārējiem politikas veterāniem.

Pie zaudētājiem jāpieskaita arī ZZS, kuras neveiskmīgo darbošanos pirmsvēlēšanu periodā ilggadīgais līderis Aivars Lembergs raksturoja kā lepnības rezultātu. Vērojot pirmsvēlēšanu periodu, visbiežāk likās, ka šai partijai nav kopīgas stratēģijas, un katrs veido savu kampaņu atsevišķi. 

Nacionāļi (NA) ir nedaudz zaudējuši, bet ir savu ilggadīgu stabilu vietu, kurai ir atvēlēti ap 10%. Sabiedrības daļa joprojām negrib redzēt, ka tieši nacionāļu vadībā darbojas maksātnespējas administratori un tiesu izpildītāji, kuru darbība noteikti nedod pievienotu vērtību un neceļ sabiedrības labklājību.

Saeimā sevi ar ļoti izteikti agresīvām kampaņām ir iekliegušas divas jaunas partijas - KPV LV un JKP.  Kādreiz juristu vidē Bordāns (JKP) tika novērtēts, kā pēcatmodas labākais tieslietu ministrs, kuram ir skaidri definēta, saprotama vīzīja par tiesiskumu un valsts pārvaldi. JKP vadībā Bordāns ir bijis tāds kā Januss ar divām sejām - brīžiem histērisks skandālists, kurš ar aprīnojamu jaudu spēj apvainot visus, brīžiem - nacionāļu nemīlēts jurists Bordāns, kurš precīzi definē problēmas būtību un spēj dott risinājuma tiesisku modeli.

Noteikti ir vērts runāt par Vienotības (V) fenomenu, kurš atkārtojas katrās vēlēšanās. Lai spētu saprast šo politisko grupu, laikam ir jāskatās plašāk - kas aiz tās stāv. Vienotība ir kā īpaši izmanīga vieglas uzvedības sieviete, kura zin savas stipriās un vājās puses, prot sevi piedāvāt un pārdot klientam ar īpašu, katrai baudas grupai piedāvājot tieši to, ko viņi grib saņemt - tā nodrošinot sev vietu gan dārgā eskortā, gan spējot apkalpot klientu antisanitāros apstākļos vārtrūmē. Ir saprotams - nu taču veca padibene, lai neizteiktos skarbāk. Bet, veiksmīgi pasniedzot - man ir smukas kājas, vai lielas acis, vai biezi mati, vai laba darba tehnika (kā nu katram vajag), pirms katrām vēlēšanām sadaloties, pārplūstot no viena veidojuma citā, tādējādi dodot iespēju politiskiem klaidoņiem pabrikiem, jūdiniem, loskutoviem sērfot no vienas vietas uz citu, lai tikai neaizietu pa burbuli.

Tieši V, uzmetot ZRP, pabīdot malā S, parādīja, kā, esot trešā vietā, var kļūt pirmā gan ar Olšteina sešinieku, gan pierādōt, ka Honkonga var būt tepat pie Kuldīgas.

Bija interesanti vērot kā savstarpēji "rejas" "Sabiedrības citai politikai" (SCP) valdes locekļi - Pabriks, Gobzems un Smiiltēns. Faktiski, Jaunā Vienotība (JV) ir ar neskaidru ārvalstu finansējumu esoša klubiņa dažādu NVO un grupu dinamisks kopums. Šajās vēlēšanās - vismaz 4 grupas ir V: JV, Attīstība Par (AP),  Latvijas reģionu apvienība (LRA), Progresīvie (Pr) - kā Vecrīgas universālveikals, kuram ir ieeja ne tikai no Audēju un Vaļņu, bet arī no Teātra un Kalēju ielām. 

Šīs grupas pārstāvji, veidojot, t.s., pilsonisko sabiedrību, savus uzticamos sekotājus veiksmīgi nodrošina ar dažādiem amatiem, ar publicitāti un vietu publiskā apritē. Sudrabas vadītajā PIK skaidri tika nodefinēta darbības pamats - katrā redakcijā ir saraksti ar personām. Savējie un nesavējie. Par vieniem - tikai labu vai neko, par otriem - tikai sliktu vai neko. Tālāk par PIK telpu šī mediju kropļojošā ziņa neaizgāja, jo PIK darbības atspoguļošana tika stingri reglamentēta - lai par savējiem nekas slikts netiktu runāts. Metodiskais, elastīgais un tiešām profesionālais darbs vienmēr nodrošina vajadzīgo fonu. Pat ar to, ka divi V atzari Saeimā neiekļuva, nav zaudējums. Tas kopumā V grupai dod iespēju būt varas virsotnē, pagarinot savu rezerves spēlētāju soliņu - neiekļuvušajiem LRA un Pr ir nodrošināts valsts budžeta finansējums uz 4 gadiem.

JKP tieši nevar attiecināt kā V sastāvdaļu, taču tās līderu vidū ir V (kā JL pārmantotājas) līdera veidotās politiskās policijas bijušie, V savā laikā sargājošie, vadošie darbinieki.

Īsumā un vienkāršoti bilde šāda: Vēlēšanas kārtējo reizi vinnējusi V (kā JL pēctece): V = JV+PA Saeimā + Repšes veidotā politiskā policija - JKP. LRA+Pr (V atzari) stabils finansējums 4 gadus + sabmediji+valsts barotas NVO Dāsni un apskaužami S un KPV opozīcijā. Stabili nekas nemainās!

Ir zināms, ka visvairāk plusus saņēmis Vjačeslavs Dombrovskis (S) un Artuss Kaimiņš (KPLV), vispamatīgāk svītrotie - Jānis Urbanovičs (S) un Juta Strīķe (Anna Potapova)(JKP). Saeimā 35% būs jaunpienācēji. Ir gandarījums, ka starp iekļuvušajiem deputātiem ir tādi, kuri ir godprātīgi strādājuši, atbilstoši tam, ko solījuši vēlētājiem - Jūlija Stepaņenko (S), Edgars Rinkēvičs (JV), Rihards Kols (NA), Ivars Zariņš (S), no jaunpienācējiem - Tālis Linkaitis (JKP), Didzis Šmits (KPV).

Ja koalīcijā neņems KPV, tā būs vēl viena viņu uzvara. Ir saprotams, ka Gobzems nav spējīgs nedz sastādīt valdību, nedz to vadīt. Ja tā notiktos, sekotu liela izgāšanās. Tagad, ar šādiem vēlēšanu rezultātiem, pārējiem vienojoties un atbīdot viņu no varas, ir iemesls jaunām PR kampaņām un vaimanām par to, kā valstī viss ir slikti.

Un vēl. Vēlēšanas ir arī atzīme vēlētājam, kurš joprojām ir manipulējams. Vēlētājs aizmirst gan pabrik un judinveidīgo migrāciju, gan OIK, gan Spolīša braukšanu dzērumā, gan Pūces nesaukšanu pie atbildības pēc Zolitūdes traģēdijas, gan par politisko naudas kasi Ascendum, gan vēl un vēl un vēl. Kā jau minēts, saliedētas komandas darbs dod rezultātu - ir nemitīgi baidīts ar S, ar oligarhiem un vēl citām šausmām, tai pašā laikā neredzot pie varas esošu šeptmaņu darbību.

Ir jāmainās ne tikai politiķiem, bet arī vēlētājiem. Lai gan, iespējams, ka veidojas jaunā ģenerācija, kurai ir svēts vecais princips - savējie drīkst. Tikai savējo sastāvs ir cits.

Un vēl. Skumji bija redzēt, kā Latvijas cilvēki plēšas savā starpā, mēģinot pazemot viens otru, apvainot. Nebija daudz tādu, kuri spēja stāstīt par savu labo darbu valsts labā, bet pamatmetode bija oponenta nomelnošana un baidīšana. 

Normālā sabiedrībā visi mīl savus bērnus. Visbiežāk vecāki, vecvecāki un radi saplēšas dēļ tā, kā pareizāk vajag mīlēt bērnu. Ar partijām līdzīgi. Visas (izņemot Ždanoku-Mamikinu) vēl Latvijai labu. Bet ar kādu naidu apkaro viena otru! Ja tas būtu valsts labā... Ir pamats tomēr domāt, vai nav vērts mainīt vēlēšanu likumu - ir tik grūta izvēle, jo ikvienā partijā var atrast patriotiskus, zinošus un krietnus cilvēkus. Par kuriem balsot? Mums joprojām nav iespēja pie tik milzīgā cilvēku deficīta veidot nacionālo izlasi. Ja sportā neveidotu izlasi, bet valsti pārstāvētu kādu čempionātu vinnējusi komanda, mūsu panākumi būtu krietni mazāki. Tagad vēlētājiem ir atvēlēta noderīgo idiotu loma, kuri izgādā iespēju aizkulišu režisoriem izraudzīties "lielākos kretīnus", kuri darbojas atsevišķu indivīdu interesēs.

Ja sabiedrība spētu vienoties kopīgam mērķim, kura, diemžēl, joprojām Latvijas politiķiem nav, mums būtu ne tikai pasaules skaistākais ģērbonis.

Un visbeidzot laikam tomēr ir jāsāk atklāti runāt par to, ka, piesedzoties ar nodrāztām frāzēm par demokrātiju un kaut kādām mistiskām vērtībām, ir jāpasaka - politika ir bizness. Un vēlēšanu rezultāts ir tikai iespēja kādai mūsu (vēlētāju) atbalstītai grupai uztaisīt izrāvienu savā personīgajā ārpuskonkurences biznesā. Brīdī, kad valdību neveido lielākā vēlēšanas uzvarējusī partija, tiek noniecināta tautas griba, kura ir balsojusi. Jautājums, kāpēc simpātijas tiek atdotas vienai vai otrai grupai, ir otršķirīgs. Pamatnostādnei ir jābūt - meklējiet vainu sevī. Arī tas, kāpēc latvieši joprojām valstī dzīvojošos cittautiešos meklē ienaidniekus un paši priekš sevis veido 5.kolonu?