VVF un Putina tikšanās Alpu kūrortā

Notikumam nav bildes. Pievieno notikuma bildi!
Personas:
3Personu saraksts
Notikumi:
6Notikumu saraksts
Datums:
10.02.2001
Papildu lauki

Vaira Vīķe-Freiberga vai VVF- (dzimusi 1937. gada 1. decembrī Rīgā) ir latviešu sabiedriski politiskā darbiniece, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle, vairāku augstskolu profesore un goda doktore, vadījusi Latvijas Institūtu, bet 1999. gadā tikusi ievēlēta par Latvijas Valsts prezidenti (2003. gadā amatā ievēlēta atkārtoti). Nenoliedzami, ļoti spilgta personība politikā, kura pacēla vērtēšanas latiņu līdz tam nepieredzētā līmenī. Kopš 2013. gada decembra viņa ir Madrides kluba prezidente, Eiropas Padomes Ārlietu komisijas biedre, vairāku fondu Goda patronese.Savas prezidentūras laikā VVF ievērojami palielināja Prezidenta institūta nozīmi Latvijas politikā. Tiesa, vienlaikus tika, brīžiem pat neizprotami, pretēji Latvijas Satversmei, pacelta, faktiski tehniska darbinieka - Prezidenta Kancelejas vadītāja loma un nozīme Latvijas Republikas valsts pārvaldes sistēmā.

https://www.facebook.com/100023662127896/videos/378120786319989/

Mārtiņš Bondars, kurš bija šajā amatā VVF prezidentūras laikā, brīžiem neizprotami pārstāvēja Latvijas valsti kādos ārvalstu protokola notikumos ārlietu ministra vietā. Tiesa, pēc VVF prezidentūras lietas nostājās savā vietā, un Kancelejas vadītājs netika pozicionēts kā valsts viceprezidents.

2005. gadā ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans nosauca Vīķi-Freibergu par vienu no pasaules līderiem un minēja viņu kā vienu no iespējamajām kandidatūrām ANO ģenerālsekretāra amatam pēc viņa vadīšanas termiņa beigām. Ņemot vērā VVF aktīvo darbību ārpolitikā, viņas atpazīstamību un popularitāti, šāds "pokera kāršu salikums" - pirmo reizi sieviete, no Austrumeiropas, izglītota, valodas zinoša, starptautiski ļoti atpazīstama un ar augstu sabiedrisko reitingu - nemaz nelikās neticams. Vēl jo vairāk, reāli novērtējot situāciju, 2006. gada 16. septembrī Latvija, Lietuva un Igaunija izvirzīja Vīķes-Freibergas kandidatūru ANO ģenerālsekretāra amatam. Vērā ņemamas bija pfezidentes lieliskās attiecības ar ASV politikas līderiem.

Viņas kandidatūru neatbalstīja ANO Drošības padomes valstis Krievija un Ķīna, savukārt to atbalstīja Rietumeiropas un ASV pārstāvji. 

Pie šādiem apstākļiem saruna ar lielās un ietekmīgās kaimiņvalsts līderi bija vairāk nekā nepieciešama. Viņa atbalsts bija ļoti nepieciešams, vai varētu spert nozīmīgu nākamo soli politiskā karjerā. Smagie izrunājamie jautājumi bija vairāki -

  • vispirms NATO pieaugošā ietekme Austrumu virzienā,
  • nepilsoņi, kuru liktenis faktiski Krieviju interesēja visai maz, taču tā bija mūžīgā trumpja kārts jebkurās politiskajās sarunās ar kaimiņvalstīm,
  • visbeidzot, Abrenes jautājums, kuru Latvijas politiķi, diemžēl, kļūdaini uzskatīja par savu trumpi sarunās ar Krieviju.

Ambiciozais Krievijas prezidents Vladimirs Putins (prezidenta amatā kopš 2000.gada 1.janvāra), kuru savā valstī no pirmsākumiem uzskatīja par ļoti prorietumniecisku politiķi, sākotnēji izteica nepārprotamu vēlmi, lai viņu pieņemtu G7 klubiņā, kurā saņēma atbildi - mēs jau labprāt, bet šeit nevar būt vieta valstij, kura ir nesaprotama un nepārvaldīta. Putins, protams, savas prezidentūras pirmsākumos nevarēja nevienam apgalvot, ka viņš pārvalda milzīgo valsti, tāpēc izteica apņemšanos šo būtisko ģeopolitisko trūkumu 2-3 gadu laikā novērst. Tie, kuri ir pētījuši Krievijas pārvaldes, galvenokārt, valsts iekšpolitikas pārmaiņas, redzēja, ka īsā laikā tika uzbūvēta pamatīga varas vertikāle, izmantojot prezidenta bijušo kolēģu, valsts drošības iestāžu bijušo darbinieku un joprojām lojālo kolēģu, atbalstu. Ļoti uzkrītoši un pamanāmi, lielāko tiesu atbildīgos amatos, nonāca ļaudis ar uzplečiem no drošības iestādēm.

Šī Jevgēņija Primakova izstrādātā doktrīna izrādījās priekš Krievijas tajā laikā vispiemērotākā. Valsts pārvaldes neredzamais mugurkauls tika paslēpts zem ... Rūpniecības un tirdzniecības kameras, kā nacionālā biznesa drošības departaments. Mājasdarbs tika paveikts, bet Rietumi nesteidzās ar atzīšanu to par veiksmīgu un pieņemamu. Putins sajutās piemānīts, saprotot, ka ir jāspēlē sava spēle, kurā var paļauties tikai uz sevi, sev lojāliem cilvēkiem un ievērojot sen zināmu patiesību, jo augstākas likmes, jo mazāk uzticamu ļaužu, taču šādā veidā var gūt virsroku, ja nespēlē pēc citu diktētiem noteikumiem, bet šos noteikumus rada un diktē citiem pats.

Pie apstākļiem, kad VVF bija gan savas personīgās, karjeras izaugsmes intereses, gan tā nebija pretrunā ar Latvijas kaimiņattiecību uzlabošanas interesēm, radās abpusēji motivēta interese tikties. Jāatzīst, vairāk gan Latvijai. Savukārt, uz lielās poliskās kartes, Putinam radās iespēja atriebties par nodevību absolūti bez ietekmes, taču ar ambiciozu un spilgtu līderi esošai valstiņai.

Iespējamo tikšanos kārtoja klusi, bet sarunas organizēt spējīgi ļaudis. No Krievija puses - Šabtajs Kalmanovičs, no Latvijas puses... viens no sarunu kārtotājem - Sols Bukingolts. Tikšanās datums precīzi nebija zināms, un kā vēstīja pietuvināti avoti, privātlidmašīna rezervēti gaidīja apmēram divas nedēļas. Piektdienā pēkšņi atnāca ziņa, ka tikšanās varētu notikt sestdienā, un brīvdienas rītā, piedaloties prezidentei uzticamiem ļaudīm, viņa devās ceļā uz Austrijas kurortu, kur tajā laikā uzturējās KF prezidents. 

Kopā ar prezidenti uz Insbruku devās kancelejas vadītājs Mārtiņš Bondars, Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš, preses sekretāre Aiva Rozenberga, kā arī tulks Jānis Grigalis un protokola pārstāvji.

Privāti uz Austriju devās LNT reportiere Dace Kaukule un operators-hronists Raits Valters, kuri no tikšanās vietas veidoja reportāžu un nointervēja prezidenti tiešraidē.

Pēc prezidentes preses sekretāres  Aivas Rozenbergas publiski paustās informācijas tapa zināms, ka tikai 9.februārī esot saņemts  apstiprinājums no Krievijas prezidenta kancelejas par iespējamās tikšanās iespējamību. Viņa informēja, ka ir saņemts oficiāls ziņojums no Krievijas prezidenta administrācijas, kurā izteikta Putina gatavība tikties ar Latvijas prezidenti un piedāvātā vieta ir Austrija. Putins Austrijā tajā laikā uzturoties oficiālā vairāku dienu vizītē. Sarunu temati patlaban netiek precizēti - tas būšot viss Latvijas un Krievijas divpusējo attiecību spektrs. Rozenberga atgādināja, ka prezidente vairākkārt izteikusi gatavību tikties ar Putinu. Avoti Krievijas Ārlietu ministrijā sacījuši, ka sarunai būs "īpaša nozīme", jo Latvijas un Krievijas divpusējo attiecību jautājumi tādā līmenī nav risināti vairākus gadus. Prezidente vēl šonedēļ izteica viedokli - pēdējā laikā no Krievijas amatpersonām saņemti "zināmi signāli un paziņojumi", kas radot labvēlīgu atmosfēru un ļauj cerēt uz abu valstu attiecību uzlabošanos.

"Es raugos nākotnē ar lielu cerību, ka mums varētu notikt augstākā līmeņa sarunas un tikšanās, kas atkal varētu lietas pavirzīt uz priekšu," teica prezidente. Latvijas augstākās amatpersonas - prezidente, premjers, Saeimas priekšsēdētājs un ārlietu ministrs - februāra sākumā vienojās, ka turpmāk par vienu no galvenajiem ārpolitikas mērķiem ir jāizvirza draudzīgu attiecību nodibināšana ar Krieviju, tādēļ jau tuvākajā laikā cer sagaidīt "signālu" no Krievijas. "Latvija vēlas nodibināt normālas un abpusēji draudzīgas attiecības ar Krieviju, un tas ir augstākā mērā nozīmīgi. Es esmu gatava tikties ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, un mēs gaidām signālus no Krievijas puses," teica Vīķe-Freiberga.

Krievija "daudz gaida" no sestdien paredzētās Krievijas un Latvijas prezidentu tikšanās, bet norāda, ka sarunas "nebūs vienkāršas", izteicies kāds no Krievijas delegācijas dalībniekiem, kura vārds netika atklāts. Viņš paskaidroja, ka Krievija dalās vairāku starptautisko organizāciju, tostarp EDSO, bažās par Latvijas nepilsoņu stāvokli. Krievijas delegācijas pārstāvis izteicies, ka tikšanās laikā tikšot skarti arī jautājumi, kas satrauc Krieviju - Latvijas attieksme pret kara veterāniem, kas cīnījušies ar fašismu. Tomēr viņš uzsvēris, ka, neraugoties uz sarežģītajām problēmām, Krievija attiecības ar Latviju cenšoties ievirzīt "konstruktīvā gultnē". Tikmēr Krievijas prezidenta administrācijas vadītāja vietnieks Sergejs Prihodjko atzīmējis, ka tikšanās faktiski ir Krievijas prezidenta centienu īstenošana pievērst īpašu uzmanību attiecību sakārtošanai ar Austrumeiropas un Baltijas valstīm. Par šo nodomu Putins runājis, uzstājoties Krievijas ĀM kolēģijas paplašinātajā sēdē.

Savukārt, Latvijas ārlietu ministrs Indulis Bērziņš sacīja, ka Latvijas Valsts prezidentes un Krievijas prezidenta Austrijā paredzētā tikšanās sekmēs mīta graušanu par sliktajām abu valstu kaimiņattiecībām. Ņemot vērā gan Putina lielo ietekmi un autoritāti Krievijā, gan Valsts prezidentes autoritāti Latvijā, būtiskākais ir pats prezidentu tikšanās fakts, kas ir pozitīvs signāls abām kaimiņvalstīm.

Latvijas un Krievijas prezidents savulaik tikušies, parakstot līgumus par Krievijas armijas izvešanu 1994.gada 30.aprīlī, kad uz Maskavu, par spīti iekšpolitiskām kolīzijām, aizbrauca Guntis Ulmanis. Visu savu prezidentūru Ulmanis loloja domu aizbraukt vizītē uz Krieviju, pie viena apciemojot arī Sibīrijas latviešus, bet tas nepiepildījās. Latvijā 90.gadu sākumā ir bijis arī iepriekšējais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins, bet ne oficiālā statusā - viņš makšķerēja kopā ar tā laika politiskajiem līderiem.

2005.gada 9.maijā, Maskavā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga kopā ar vīru Imantu, līdzīgi kā arī vēl vairāk nekā pussimt valstu un starptautisku organizāciju vadītājiem pieņēma Kremļa uzaicinājumu un ieradās Maskavā, lai noskatītos nacistiskās Vācijas sagrāves 60.gadadienai veltīto parādi Sarkanajā laukumā. Oficiāli Krievijas Federācijā šīs svinības tiek sauktas par 60.gadadienu kopš uzvaras Lielajā Tēvijas karā.

Atbildot uz žurnālistu jautājumu, kādu viedokli, tiekoties ar Latvijas prezidenti, paudis Vladimirs Putins, Vaira Vīķe-Freiberga teica: “Viņš pateicās, ka esmu izrādījusi godu viņa tautai un kara veterāniem. Es savukārt izteicu līdzjūtību par krievu tautas lielajiem zaudējumiem šajā karā. Krievijas prezidents bija pieklājīgs un laipns. Es arī pateicos par to, ka visi piedalījās sabiedroto saimē, kas uzvarēja Otrajā pasaules karā. Mēs abi atzinām, ka mums joprojām pastāv nopietnas domstarpības. Mēs abi kārtējo reizi atkārtojām, ka būtu labi, ja dialogs turpinātos. Ja mēs varētu kaut ko, kaut vai kādā līmenī, sakārtot. V.Putins arī izteica nožēlu, ka pašlaik mūsu valstīm nebija iespējams parakstīt robežlīgumu. Krievija esot centusies nākt Latvijai pretī, atsakoties no savas deklarācijas, un esot žēl, ka Latvijai pēdējā minūtē tāda deklarācija parādījās. Es teicu, ka ļoti vēlams, lai abas mūsu Ārlietu ministrijas turpina šo jautājumu risināt. Un vai mēs starplaikā nevarētu arī domāt, kā spert kādus praktiskus soļus uz priekšu, jo mums vēl ir daudz citu līgumu, kas arī gaida uz parakstīšanu. Viņš piekrita, ka būtu vismaz jācenšas to darīt. Vismaz tas man šķita pozitīvi – ka mēs šādā līmenī apliecinājām labu gribu.

Es arī atgādināju viņu parlamenta priekšsēdētājam, ka viņam ir mūsu Saeimas priekšsēdētājas Ingrīdas Ūdres kundzes ielūgums un ka viņš tiek gaidīts Latvijā. Es nodevu arī Krievijas Patriarham mūsu metropolīta sveicienus un teicu, ka mums Latvijā ir arī ievērojama pareizticīgo draudze, kas viņu gribētu redzēt ciemos, un ka arī es kā prezidente viņu labprāt ielūdzu, piemēram, ja viņš nākamajā gadā varētu apciemot Latviju."

2007. gada 17. maijā Saeima ratificēja Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu, paredzot Abrenes teritorijas atdošanu Krievijai.

Tā kā bija zināms, ka iepriekšējā ANO ģenerālsekretāra Kofi Anana pilnvaras beidzas 2006. gada beigās, tā paša gada februārī Korejas Republikas ārlietu ministrs Pans Kimuns paziņoja, ka izvirza savu kandidatūru uz šo amatu. Pēc garas priekšvēlēšanu kampaņas, kurā Pans Kimuns apsteidza pārējos kandidātus, tajā skaitā arī toreizējo Latvijas prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, pretēji Kofi Anana iepriekš izteiktajai rekomedācijai ar ASV atbalstu, 2006. gada 9. oktobrī ANO Drošības padome oficiāli izvēlējās Panu Kimunu par ģenerālsekretāra kandidātu un visi 15 padomes locekļi vienbalsīgi atbalstīja viņa kandidatūru. Pans Kimuns ANO ģenerālsekretāra amatā stājās 2007. gada 1. janvārī.

Vairas Vīķes-Freibergas veiktais darbs izrādījās nepietiekams - mūsdienu modernajā pasaulē arvien mazāka nozīme ir personībai, bet būtiskāku lomu nospēlē citi, daudz būtiskāki ietekmes instrumenti.

Kopš šīs diplomātiskās neveiksmes Latvijas un Krievijas attiecības noteikti nav uzlabojušās.

Visbeidzot, cik zināms, tad šī vēsturiskā tikšanās ir noslepenota līdz 2029 gadam, tāpēc nevajadzētu lolot cerības, ka notikuma dalībnieki būs gatavi runāt kaut ko vairāk kā par Alpus brīnišķigajiem dabas skatiem un svaigo gaisu,

Saistītie notikumi

NosaukumsDatumsValodas
1
Satversmes tiesas spriedums lietā par Latvijas un Krievijas robežlīgumu 30.10.2007lv
2Ģirts Valdis Kristovskis par Abrenes uzdāvināšanu KrievijaiĢirts Valdis Kristovskis par Abrenes uzdāvināšanu Krievijai08.10.2007lv
3Saeima ratificē Abrenes atdošanu KrievijaiSaeima ratificē Abrenes atdošanu Krievijai17.05.2007lv
4Latvijas Ministru prezidents Aigars Kalvītis un Krievijas premjerministrs Mihails Fradkovs Maskavā parakstīja Latvijas un Krievijas robežlīgumu.Latvijas Ministru prezidents Aigars Kalvītis un Krievijas premjerministrs Mihails Fradkovs Maskavā parakstīja Latvijas un Krievijas robežlīgumu.27.03.2007lv, pl
5Latvijas - Krievijas robežlīguma parakstīšana, Latvija zaudē AbreniLatvijas - Krievijas robežlīguma parakstīšana, Latvija zaudē Abreni07.08.1997lv
6Anšluss. 99.73% austriešu referendumā nobalso par Austrijas un Vācijas apvienošanu Hitlera vadībā Anšluss. 99.73% austriešu referendumā nobalso par Austrijas un Vācijas apvienošanu Hitlera vadībā 10.04.1938en, lv

Nav piesaistītu vietu

    Personas

    Nosaukums No Līdz Valodas
    1Jānis LovniksJānis Lovniks14.03.195406.01.2009lv, ru
    2Dace DūzeDace Dūze18.08.195227.02.2013lv
    3Šabtajs KalmanovičsŠabtajs Kalmanovičs18.12.194702.11.2009de, en, lt, lv, ru
    Birkas