1987.gada 23.augustā grupa „Helsinki-86” organizēja ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa pieminot 1939.gadā noslēgtā Molotova-Ribentropa pakta gadadienu. "Helsinki-86" bija liepājnieki.

Lielāko videomateriālu daļu (ar datuma subtitru) filmējis Raits Valters, pārējo Ingvars Leitis

Taču, šajā datumā lietu kārtību ap pieminekli noteica milicija, kura slēdza plašu perimetru šajā pilsētas rajonā. Lai novērstu pulcēšanos pie Brīvības pieminekļa teritoriju ap pieminekli aplenca milicija, grupas “Helsinki-86” dalībnieki tika aizturēti (bet ne arestēti, kā tas dažkārt izskan medijos) un nogādāti kādā no VDK konspiratīvajiem dzīvokļiem Brīvības pieminekļa apkaimē. Milicijas darbinieki liedza iespēju tiem atsevišķajiem drosminiekiem piekļūt pie pieminekļa un nolikt ziedus. Tos, kuri to mēģināja darīt, samērā brutāli aizturēja un ievietoja milicijas "bobikos". Ir zināms pastāsts, ka ir ticis izmantots pat ūdensmetējs. Šajā vietā krāsas tiek sabiezinātas, jo tāda LPSR iekšlietu ministrijas rīcībā vispār nebija. Cilvēku pūļa izgaiņāšanai tika izmantots formāls iegansts - prasība atbrīvot braucamo daļu. Un tajā brīdī komunālā saimniecībai tika dots rīkojums laistīt ielu. Šajā laikā cilvēku aktivitāte un arī drosmes pakāpe rīkoties nebija tik stipra, lai notiktos nopietnas sadursmes ar miliciju.

Šajā dienā izveidojās nelieli konflikti ar LPSR prokuratūras darbiniekiem, kuri savā darba vietā, Raiņa bulvārī 9 varēja ierasties tikai miličiem uzrādot dienesta apliecības. Neliels piliens, bet... tomēr arī tam, lai arī šajā ēkā strādājošie sākt kritiski vērtēt notiekošo. Šajā gadījumā pie pieminekļa varēja būt ap trīs līdz pieci tūkstoši cilvēku, kuri atnāca uz šo svarīgo vietu un ... sāktu mosties. Neskatoties uz to, pēc aculiecinieku nostāstiem demonstrācijā piedalījās pieci līdz desmit tūkstoši cilvēku. 

Nākamajai līdzīgai akcijai vara gatavojās jau savlaicīgi. Tam vajadzēja notikt arī 1987. gada 18. novembrī.

Jau 17.novembra vakarā toreizējais LKP CK Ideoloģiskais sekretārs Anatolijs Gorbunovs Latvijas Televīzijā paziņoja, ka ikviens, kas dosies pie Brīvības pieminekļa Latvijas neatkarības dienā, tiks uzskatīts par likuma pārkāpēju, kurš vēršas pret iekārtu un neizprot notiekošo procesu jēgu. Tomēr protesta akciju dalībnieku skaits ar katru reizi pieauga un tautas atmoda vairs nebija apturama.

Gatavojoties 18.novembrim, padomju partijas aktīvs sāka savu propagandas un aģitācijas darbu, aktivizējot dažādu valsts iestāžu darbiniekus un veidojot "tautas družīnas"- patruļas. Kaut kādas sistēmas kļūdas dēļ uz vienu šādu instruktāžu, ja nemaldos, Poligrāfiķu kultūras namā Lāčplēša ielā tika aicināti arī Sevišķi svarīgo lietu izmeklēšanas daļas darbinieki no prokuratūras. Jāsaka - tā bija sistēmiska kļūda, jo aicinājums būt gataviem privātās drēbēs pie pieminekļa fiziskām sadursmēm ar demonstrantiem galīgi negāja kopā ar izpratni par sociālistisko likumību, kuru sargāt tik kaismīgi aicināja Rīgas pilsētas partijas komitejas darbinieki, uzsverot, ka "savējiem" vajagot kādas atšķirības zīmes, piemēraml, sarkanas lentas ap roku, lai sadursmju gadījumā netīšām netiktu piekauti ar gumijas stekiem.

Ne velti tiek lietoti no šodienas pozīcijām jocīgi skanoši termini - sociālistiskā likumība, perestroika vai Gorbačova demokrātijas atjaunošnas kurss. Tajā laikā tika tvertas zilbes, argumentēts ar pazīstamiem citātiem no marksisma-ļeņinisma klasiķu un kompartijas dokumentu frāzēm. Un tika meklēti sabiedrotie, savējie starp tiem, kuri bija pie varas, kuri varētu izteikt kaut vismazāko atbalstu.

Mūsdienās var novērot dīvainu pozīciju - parādās arvien vairāk dīvāna partizāņi, kuri ir tā cīnījušies ar padomju varu, ka šķiet, katra diena ir sākusies ar kāda milicijas iecirkņa nopostīšanu un beigusies ar partijas vai izpildkomitejas aizdedzināšanu. Virkne politiķu un viņu atbalstītāju savu politisko platformu būvē uz paaudzes, kura nodzīvoja padomju režīmā, dēvēšanu par kolaboracionistiem, kuri sadarbojušies ar padomju varu. Te jāatgādina, ka šī termina lietošana ir pilnīgi nevietā - cilvēki bija piedzimuši un dzīvoja valstī, kuras pilsonība un viss no tā juridiski un faktiski izrietošais bija dzīves realitāte. Ja personas izdarīja noziegumus pret līdzpilsoņiem, vajājot par politiskiem uzskatiem, ir atbildība. Citos gadījumos ir vairāku paaudžu nepelnīta norakstīšana vēstures mēslainē. 

"Helsinki-86" biedru uzskaitījums

Cilvēktiesību aizsardzības grupas "Helsinki-86" biedri dažādos laikposmos:

• Mārtiņš Āboliņš
• Jānis Ābols †
• Mārtiņš Bariss (apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni)
• Jānis Barkāns
• Anta Bergmane
• Eva Biteniece (apbalvota ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni)
• Raimonds Bitenieks (apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni)
• Edmunds Cirvelis
• Lita Ecētāja
• Mario Ekards
• Aija Ekarde
• Linards Grantiņš (apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni)
• Dzintars Geide
• Miervaldis Krims
• Heinis Lāma
• Jānis Lapa †
• Konstantīns Pupurs +
• Jānis Rožkalns (apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni)
• Jāzeps Sadovskis
• Rolands Silaraups (apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni)
• Ārijs Tomsons
• Jānis Vēveris (apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni)
• Juris Vidiņš
• Mērija Vītola
• Alfrēds Zariņš †
• Juris Ziemelis †
• Reinholds Kalniņš
• Rita Prane
• Uldis Kretovs