Aploksne datēta ar 2006. gadu. Savukārt šogad svinēsim Latvijas Tautas frontes divdesmitgadi. Vai daudz būs to, kuri atcerēsies pārdrošos, nepieredzējušos jaunekļus un daudz piedzīvojušos politzekus no grupas Helsinki – 86 (H-86), kuri bija pirmie, kas skaļi un atklāti pateica, ko nozīmē padomju okupācija un ka pret to ir jācīnās. Viņi cirtās cauri nāvējoši indīgajiem padomju ideoloģijas džungļiem, lai atstātu šauru, tomēr caurejamu taciņu nākamajiem – lielajiem gājējiem – Tautas frontei. Kaut arī Pupurs Latvijas Tautas fronti vēl 2004. gadā uzskatīja par KGB radītu, kuras vadoņi, Pupura vārdiem runājot, “sarkanie kolaboranti – steidzīgi piemēroja jaunus kažokus”, tomēr nevar noliegt, ka tieši H-86 bija priekšvēstnesis spēcīgajai tautas kustībai – Tautas frontei, kas – ar KGB palīdzību vai bez tās – pārvērta Latvijas dzīvi līdz nepazīšanai: mēs izrāvāmies no PSRS važām.

Divdesmit gadi arī pagājuši kopš tās vasaras, kad helsinkietis Konstantīns Pupurs pirmo – pirmo! – reizi cauri Rīgai iznesa mūsu valsts sarkanbaltsarkano karogu. Līdz Brīvības piemineklim, tad – līdz Brāļu kapiem, pa ceļam sagaidot provokatoru uzbrukumus un atbalstītāju sveicienus. Tas notika 1988. gada 14. jūnijā. Drīz pēc tam čekisti viņu piespieda atstāt Latviju.

Šodien Konstantīns dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs. Neatkarīgā piedāvā interviju ar Latvijas Cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas Helsinki – 86 biedru un ASV regulārās armijas leitnantu Konstantīnu Pupuru.

– Ar čekistu svētību tu devies uz Rietumiem. Bet bija taču arī pirmā tikšanās ar Valsts drošības komitejas zēniem.

– Tas bija 1986. gadā. Toreiz studēju Maskavas Vēstures un arhīvu institūtā. Pateicoties Solžeņicina darbiem un citai pretpadomju literatūrai, sāku izprast, ko nozīmē padomju režīms. To pārspriedu ar citiem studentiem. Protams, mēs nebijām piesardzīgi, tāpēc mūsu sarunas nonāca pareizajās ausīs. Mani pabrīdināja viens pasniedzējs: būšot arests. Nākamajā dienā mani no lekcijas izsauca uz dekanātu, kur priekšā jau bija čekisti un daži nobijušies pasniedzēji.

Čekisti uzdeva dažus stulbus jautājumus, savāca mani un kādu laiku vadāja pa Maskavu, nemitīgi atkārtojot: “Posmotri, kak sovetskije ļuģi živut! Ķebe sovetskaja vlasķ ņe nravitsja?” (Paskaties, kā padomju cilvēki dzīvo! Tev padomju vara nepatīk? – krievu val.). Pēc tam bija pratināšana Lubjankā. Bet jautājumi bija lieki: viņi tāpat visu par mani zināja. Vēlāk noskaidrojās, ka mani bija nodevis mans labākais draugs… No institūta biju spiests izstāties, drīz atgriezos Latvijā. Iestājos Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Pēc tam iestājos Vides aizsardzības klubā, kas toreiz bija vienīgā organizācija, kurā pulcējās ar režīmu neapmierinātie cilvēki. Vēlāk iepazinos ar grupas Helsinki – 86 biedriem, bijušajiem politieslodzītajiem Juri Ziemeli un citiem. Ziemelis krievu koncentrācijas nometnēs bija pavadījis 19 gadus. Viņa stāsti par šo laiku bija zelta vērti.

– Vai pēc aresta Maskavā nebija bail? Padomju režīms taču bija gatavs uz visu.

– Nē, tieši otrādi! Pēc tam man gribējās darboties vēl vairāk, lai ar manu palīdzību noziedzīgais padomju režīms nozustu no vēstures skatuves. Turklāt man vairs nebija ko zaudēt, jo čeka jau mani bija pamanījusi.

– Vai tikies arī ar leģendāro Gunāru Astru?

– Viņš no lēģeriem mājās pārnāca 1988. gada ziemā. Diemžēl tikos ar viņu tikai vienreiz. Toties vienlaikus ar Astru izlaida arī Linardu Grantiņu. Reiz sanācām kopā kādā dzīvoklī, jo visi gribēja dzirdēt, kā tad Grantiņam tajos cietumos gājis. Tajā reizē viņš arī paziņoja, ka kopā ar ģimeni emigrēs uz Vāciju. Visi satraucās, ka Helsinki – 86 varētu izjukt. Grantiņš izteicās, ka grupā vajadzīgi drosmīgi cilvēki. Uzrakstīju iesniegumu, un mani uzņēma. Tad pirmo reizi izdzirdēju Dr. Jura Vidiņa vārdu: šo cilvēku grupā bija uzņēmis Linards Grantiņš, taču par Vidiņu viens otrs izteicās, ka viņš ir bijušais komunists.

– Pēc iestāšanās H-86 varēja sekot represijas.

– Braucot mājās, biju ļoti uztraucies, taču bail nebija, jutu apņemšanos ķerties pie jebkura uzdevuma. Mājās mammai pateicu, ka esmu H-86 biedrs. Viņai kļuva slikti, un es, kā vien varēdams, viņu mierināju. Teicu, ka esmu solījies visiem cilvēkiem, kas tobrīd bija grupā, kā arī visai Latvijai, ka cīnīšos par mūsu brīvību, un ka atpakaļceļa vairs nav. Tad viņa nomierinājās un pateica: “Nu, acīmredzot tāds ir tavs ceļš, un lai viss paliek Dieva rokās.”

– Graujošas sekas droši vien bija arī universitātē?

– Pāris dienas pēc iestāšanās H-86 manu iesniegumu nolasīja raidstacijās Brīvā Eiropa un Amerikas balss. Universitātē šis fakts atstāja sprāgstošas bumbas efektu. Dekanāta vadība skraidīja kā aptrakusi, no militārās katedras mani izsvieda uzreiz. Pulkvedis Andrejs Galviņš, kurš runāja labā latviešu valodā (militārajās apmācībās viņš gan runāja tikai krieviski), pateica, ka tādam pretpadomju elementam kā man nav ko darīt padomju mācību iestādē. Mani izsauca uz dekanātu. Dekāns toreiz bija Antonijs Zunda. Kopā ar viņu sēdēja profesori Alberts Varslavāns un Pēteris Krupņikovs. Viņi nezināja, kā sākt sarunu, tad beidzot kāds no viņiem piekasījās man pie žaketes atloka piespraustajam sarkanbaltsarkanajam karodziņam. Krāsas, lūk, neesot pareizās, tāpēc tas neesot pareizais karogs. Es pamāju uz Augstākās tiesas ēkas pusi, kur uz jumta plīvoja LPSR viļņainā lupata, teikdams: “Tas nav pareizais karogs, un – ticiet man! – mūžīgi tas tur neplīvos!”

– Toreiz tādi vārdi bija ļoti bīstami.

– Tajā mirklī es par to nedomāju. Kāds no viņiem piedāvāja, lai es publiski nožēloju savus grēkus, tad es varēšot turpināt studijas. Taču es no tā atteicos, sakot, ka atbalstu helsinkiešu galveno mērķi – Latvija ārpus PSRS sastāva. Pēc dienas mani uz tikšanos uzaicināja Krupņikovs. Tikāmies Nacionālā teātra pagrabiņā – kafejnīcā. Viņš man neskaloja smadzenes, bet stāstīja par vēsturi. Tikai pēc tam, ārā ejot, viņš norādīja uz sienu teātra kreisajā pusē, ka tur, lūk, kādreiz esot nošauti daudzi latviešu patrioti. Pēc tam bija fakultātes studentu un pasniedzēju sapulce, bet klāt, protams, bija čekisti. Studentiem vajadzēja balsot par manu izslēgšanu. Pret izslēgšanu nobalsoja visi, izņemot divas aktīvas komjaunietes. Tā bija dekanāta un čekistu izgāšanās.

– 1988. gada 14. jūnijā tu no Brīvības pieminekļa līdz pat Brāļu kapiem nesi sarkanbaltsarkano karogu.

– Toreiz gandrīz iznāca kautiņš ar Valdi Turinu, kurš man uzbruka.

– Bet Turins taču bija viens no Vides aizsardzības kluba līderiem!

– Sabiedrisko organizāciju padomē viņš pārstāvēja VAK politisko spārnu.

Manuprāt, viņš bija drausmīgi pašpārliecināts indivīds ar tieksmi visus komandēt. Viņš ātri vien padarīja VAK par savu personisko karalisti. Viņš bija pārskaities uz mani, ka pirms tam Cēsīs, folkfestivālā, uzrunājot vairākus simtus klausītāju, paziņoju, ka 14. jūnijā H-86 pacels mūsu valsts karogu. Vēlāk, kad jau biju izsūtīts un dzīvoju Minsterē, no Rīgas saņēmu ziņu, ko sūtīja helsinkietis Miervaldis Krims: viņš ziņoja, ka pie mums braukšot “KGB majors Turins, lai grautu un okšķerētu”.

Nu lūk. Kad nesu karogu, viņš man uzbruka, taču tie cilvēki, kuri gāja aiz manis, atvairīja šo uzbrukumu. Toreiz domāju: ja man izdosies karogu noturēt vismaz 15 minūtes, mūsu uzdevums būs izpildīts. Taču iznāca citādi: mēs, vairāki simti cilvēku, izgājām cauri visai Rīgai, vēl Brāļu kapos pie Mātes Latvijas nostāvējām pusstundu. No saviļņojuma man trīcēja ceļgali. Bet Brāļu kapos es domāju, ka emocionāli vairs neizturēšu: cilvēki krita uz ceļiem un skūpstīja karogu, daudzi raudāja, vēl citi uz to skatījās tā, it kā joprojām neticētu savām acīm, ka patiešām redz mūsu karogu… Todien mums bija tāda sajūta, ka atkal esam savā brīvajā valstī…

– Vai čekisti tevi nemēģināja savervēt?

– Protams, mēģināja. Gandrīz katru dienu bija izsekošanas, telefonu noklausīšanās, tā jau bija rutīna. Vienu dienu mani aizturēja, aizveda uz kaut kādu dzīvokli, pratināja. Tad mēģināja pierunāt sadarboties, solot labu karjeru un labu algu. Mēģināja arī šantažēt ar mammu, sak, padomā, kas notiks ar viņu, ja nu gadījumā ar tevi kaut kas notiks… Vervēšanas mēģinājumi bija vairākkārt. Man gribēja piešūt kaut kādas slepkavības lietu, jo čekisti esot atklājuši manu saistību ar to. Viņi sāka mani šantažēt: ja nedosies prom no Latvijas, mēs tevi ietupināsim pie kriminālzekiem, nekāds politzeks tu nebūsi! Beigās pārgāja pie atklātiem draudiem: ja nerakstīšu iesniegumu ar lūgumu ļaut izceļot uz ārzemēm, tad konsekvences būšot bargas… Sapratu, ka čekisti vairs nejoko. Pateicu, ka gribu doties prom kopā ar māti. Lai brauc! – viņi atbildēja, jo māte esot tāda pati kā es.

– Vēl pirms tam, kad atstāji Latviju, notika grupas Helsinki – 86 šķelšanās. Kāpēc?

– Linards Grantiņš emigrēja, bet pirms tam par grupas vadītāju iecēla Juri Vidiņu.

Ivars Žukovskis, žurnāla Auseklis redaktors, viņam bija kā labā roka, viņš vienmēr atkārtoja: “Bez doktora Vidiņa jūs neko nedrīkstat darīt.” Vidiņš ar savu demagoģiju un varaskāri bija panācis to, ka no grupas izslēdz (!) Juri Ziemeli, kas gadiem bija sēdējis padomju cietumos kā politieslodzītais, kuram bija milzu zināšanas un pieredze nelegālajā darbā! Kad grupā vajadzēja balsot par Ziemeļa izslēgšanu, visi bija kā apmāti no Vidiņa demagoģijas, atzīstos, arī es…

Pēc tam, kad sapratām, ko paveicis Vidiņš, gājām pie Ziemeļa atvainoties. Jau daudz vēlāk Ziemelis man teica, lai es mēģinu vismaz daļu no trimdiniekiem noskaņot par labu lēģerniekiem, kas visu mūžu cīnījušies par neatkarīgu Latviju, un pārliecināt viņus neatbalstīt bijušo komunistu Vidiņu, kurš sašķēla Helsinkus – 86 un diskreditēja neatkarības ideju, ko saulītē bija pacēluši helsinkieši. Un tad Ziemelis pateica, ka viņam laikam esot vēzis un viņš savu atlikušo laiku veltīs cīņai par Latvijas brīvību… Tas mani galīgi izsita no sliedēm. Vai tad paliks tikai tādi kā Vidiņš? Tādiem tikai dod varu, viņi visu tautu izkropļos!

– Bet Vidiņš jau viens nedarbojās.

– Vidiņš savus atbalstītājus ļoti rūpīgi izvēlējās. Viņš meklēja cilvēkus bez sava sprieduma, mazrunīgus, galvenais, lai viņi būtu paklausīgi un uzticīgi, tādus, kas ir viegli ietekmējami un kuri Vidiņu uzskata par neaizvietojamo līderi. Tā sev piemeklē vergus, nevis cīnītājus par brīvību… Tāpēc es un mani domubiedri nolēmām neatbalstīt Vidiņa autoritārismu, kas ir pretrunā ar grupas pamatnostādnēm, un izveidot H-86 Rīgas nodaļu, kas būtu neatkarīga no šā cilvēka ietekmes. Par grupas padomdevēju un kuratoru vienbalsīgi tika atzīts Juris Ziemelis. Pēc desmit dienām žurnālā Auseklis Vidiņš paziņoja, ka izslēdz mūs no grupas Helsinki – 86. Žurnāls Auseklis diemžēl bija palicis par Vidiņa pašreklāmas ruporu…

– Vai tu jelkad esi nožēlojis, ka pakļāvies čekas šantāžai un emigrēji?

– Jāatzīstas, ka toreiz es zināmā mērā ar atvieglotu sirdi uzņēmu VDK piedāvājumu izceļot no Padomju Savienības. Tagad, pēc visiem emigrācijā nodzīvotiem gadiem, es uzskatu, ka toreiz pieļāvu drausmīgu kļūdu. Drausmīgu! Sanāk, ka neizturēju varas spiedienu un konfliktus mūsu grupā, bet galvenais, ka es nebiju nemaz tik drosmīgs, kā sevi iedomājos… Es nepaliku kopā ar tautu, bet – dezertēju tad, kad kauja vēl tikai sākās. Iespējams, tieši tāpēc tagad esmu militārists: varbūt morālā ziņā šis darbs tagad ir kā kompensācija par to vājuma brīdi toreiz, astoņdesmitajos gados. Amerikā daudz mācījos, bet kāda jēga no zināšanām, ja dvēselē nav miera? Stipri pārdzīvoju visu, kas notiek Latvijā. Kāds čekists man reiz teica: “Tu ar savu raksturu Rietumos neizturēsi, tev vienmēr vajadzēs atgriezties.” Muļķības, es nodomāju, iekārtošos un labi dzīvošu! Materiālā ziņā varbūt arī viss ir labi, taču izrādās, ka tas nav galvenais, pēc kā cilvēkam tiekties: garīgi un psiholoģiski esmu zaudējis pamatīgi. Mēdz teikt: Amerikā visi laimīgi, visi smaida, visi ir komandas spēlētāji, un tu esi viens no viņiem! Taču, lai sasniegtu šo smaida līmeni, pašam vajag kļūt par amerikāni, mainot daudzu vērtību izpratni. Bet to es nevēlos.

– Pirms divdesmit gadiem cilvēkus varēja aizraut ar brīvības ideju. Ko tagad likt šīs idejas vietā?

– Tagad šaubos, vai tiešām esam tik brīvi, kādi gribējām būt… Vai esam saimnieki savā zemē? Diez vai. Šķiet, ka esam kalpi citiem, toties rafinētākiem kungiem. Un vai tad cilvēki maz vēlas, lai viņus aizrauj ar kādu jaunu ideju? Domāju, viņi tam vēl nav gatavi. Cilvēki lielākoties ir paēduši, apģērbušies, pēc alkohola un banālām izpriecām rindā nav jāstāv. Izdzīvot var! Bet, tā kā Latvija ir daudznacionāla valsts, jāatrod kopīgs mērķis visām sabiedrības grupām, un tas varētu būt – tiesiska valsts. Tas nozīmē – iztīrīt Latviju no salašņām, kas to piesārņojušas pēdējos 20 gados, un atdot tautai nolaupītās bagātības. Tas nozīmē – atgūt pašcieņu, iztaisnot muguru un ar citām tautām sākt runāt ar paceltu galvu, nevis muguru liecot. Tas nozīmē – taisnīgumu visiem bez izņēmuma.

– Vai to var panākt tādā veidā, kādu piedāvā Helsinki – 86 biedrs Linards Grantiņš, kurš regulāri izsūta Tautas tribunāla draudu vēstules dažāda ranga politiskajiem darboņiem? Lūk, piemēram: “Tribunāls vienbalsīgi nolemj piespriest augstāko soda mēru Vairai Vīķei-Freibergai, Aigaram Kalvītim un Artim Pabrikam par Latvijas teritoriālās vienotības graušanu, par genocīdu pret latviešu etnosu, par starptautisko konvenciju apzinātu noliegšanu un apspiešanu, kas attiecas uz Latvijas pēcokupācijas periodu, par absolūtu patvaļu politisko lēmumu pieņemšanā un Latvijas Republikas Satversmes rupju ignoranci, par okupācijas laika noziedznieku slēpšanu, par Latvijas kā tiesiskas valsts atjaunošanas kavēšanu.” Nevar noliegt: šajā tekstā ir daudz patiesības, bet vai tas ir veids, ar kādu varam cīnīties par Latviju? Zem šīm vēstulēm ir arī tavs paraksts.

– Pirms gada mēs ar Linardu sastrīdējāmies, pareizāk, es viņam izteicu savu viedokli, bet viņš asi noreaģēja. Tāds viņš ir pēdējā laikā… Ļoti smaga rakstura cilvēks, ārkārtīgi stūrgalvīgs. Grūti ar viņu runāt un vēl vairāk – kaut ko pierādīt. Pirms trim gadiem es viņam devu atļauju manu parakstu izmantot saprātīgi, tas ir, ja vajag cīnīties pret blēžiem, zagļiem un komunistiem, tad var droši to izmantot.

Taču man, pateicoties sava darba specifikai, nav iespēju pamatīgi sekot līdzi tam, kas notiek Latvijā, līdz ar to daudz ko arī nezinu. Grantiņam bieži pietrūkst taktiskuma, un domāju, ka viņam ir tik lielas sāpes par to, kas notiek Latvijā, ka viņš vairs nespēj objektīvi un sakarīgi analizēt situāciju un cilvēkus. Manuprāt, viņam vajadzētu krietnu laiku atpūsties kādā labā sanatorijā, atslēdzoties no visas politikas.

– Ja tevi aicinātu atpakaļ uz Latviju, vai brauktu? Arī Latvijai vajadzīgi gudri, izglītoti un nacionāli noskaņoti virsnieki.

– Jā, noteikti brauktu.

– Kādas būtu tavas sajūtas, ja nāktos karot Irākā?

– Es savas domas pat tagad, būdams ASV armijas leitnants, nekad neesmu slēpis, proti, tas nav mūsu karš. Mēs tur zaudējam dzīvības, laiku un naudu. Bet, ja nāksies turp doties, tad, manuprāt, pats galvenais ir saglabāt savu godu un dvēseli, rūpēties par katru padoto karavīru, lai viņš pārnāktu mājās dzīvs un vesels, un, protams, vajag arī izdzīvot pašam.