Dzimis 1955. gada 20 septembrī. Strādājis milicijā. 1970-tos gados bijis tiesāts.

Pievērsies baznīcai. 1987. gada 3. maijā  Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā ordinēts palīgmācītāja pakāpē. Kalpoja Vecauces un vēlāk arī Vadakstes, Tērvetes un Straupes draudzēs. Darba slodze dēļ neļāva turpināt mācības Teoloģijas Seminārā. Bija izteicis vēlmi uz laiku uz laiku apturēt darbu draudzēs, lai varētu turpināt mācības atjaunotajā Teoloģijas fakultātē, bet traģiskās nāves dēļ tas neīstenojās.

Bija piestrādājis par šoferi.

1987. gadā bija viens no dibinātājiem luterāņu mācītāju kustībai Atdzimšana un Atjaunošanās, kuras mērķis bija panākt baznīcai demokrātiskus darbības apstākļus, kā arī atdzimšanu baznīcas iekšienē. Atmodas laikā bija saistīts ar kustību Helsinki 86. Iesaistījies Daugavas Vanagu organizācijā.

1990. gada maijā Rīgā notikušā Daugavas Vanagu kongresā ievēlēts par Latvijas Daugavas Vanagu valdes priekšsēdi.

Miris autokatastrofā naktī uz 1990. gada 5. augustu, automašīnai ietriecoties stabā Biķernieku un Strautu ielas stūrī Rīgā.

Kļuva zināms, ka katastrofas brīdī A. Akmentiņš mašīnā  bijis kopā ar čekas majoru Aivaru Viliševski (Viļičevski). Bojā ejas apstākļi radīja virkni jautājumu un pieņēmumu par A.Akmentiņa dzīvi un nāvi.

Vairākās publikācijās presē, īpaši ārzemju latviešu izdevumos, A.Akmentiņa nāve tika uztverta kā politiska slepkavība. Sākotnēji atsevišķās publikācijās pat parādījās ziņas par uz mirušā ķermeņa it kā atrastām dūrienu un sitienu pēdām, kas gan vēlāk neapstiprinājās, kā arī tika minēts, ka A.Akmentiņš iepriekš bija saņēmis draudus. Izmeklēšanas iestāžu vēlāk presei sniegtajās ziņās norādīts, ka visi uz mirušā ķermeņa atrastie bojājumi atbilstot avārijas vietas apstākļiem un mirušā asinīs konstatēts alkohols. Tomēr viedoklis par A.Akmentiņa nāvi kā VDK paveiktu slepkavību  aizvien ir sastopams, šo versiju īpaši izmanto Linards Grantiņš, kurš visu vairāk vai mazāk zināmu latviešu nāves faktus savai piekritēju auditorijai pasniedz, kā slepkavības.

Līdz galam neatbildēts ir jautājums par A.Akmentiņa saistību ar VDK. Ir sastopams viedoklis, ka viņš bijis VDK aģents, tomēr ir A.Akmentiņa laikabiedri, kas šādai varbūtībai nevēlas ticēt. Ir ziņas, ka Akmentiņš kādreiz strādājis milicijā. Iespējams, ka tā arī mutvārdos nostiprinājusies ziņa, jaucot viņu ar kriminālmeklēšanas pulkvežleitenantu Aļiku Akmentiņu.

Avoti: preses ziņas (periodika.lv), nekrologs Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas kalendārā 1991, publikācijas par kustību "Atdzimšana un Atjaunošanās".

(PBLA IB) 27. aug. Padomju Jaunatnē bija ievietots māc. Jura Rubeņa raksts par baznīcas un sabiedrības jautājumiem. Pēc tā četras avīzes (Cīņa, Sovjetskaja Latvija, Pad. Jaunatne un Sovjetskaja Molodjož) saņēmušas cirkulāru no LPSR Reliģijas lietu pilnvarotā Eduarda Kokara-Tropa, kurā norādīts, ka esot gan labi, ja garīdzniekiem dota iespēja presē izteikt savu viedokli, bet slikti esot, ja parādās tādi vārdi kā Juris Rubenis, Modris Plāte, Armands Akmentiņš, jo tie pārstāvot "šķeltniecisku grupējumu" Atdzimšana un Atjaunošanās, kas nostājoties pret archibīskapu Mesteru. Esot vēlams, lai šīs avīzes šo garīdznieku vārdus vispār vairs nepiemin. Māc. J. Rubenis uzsver, ka šis ir ārkārtīgi savdabīgs piemērs tam, kā varas iestādes ar apkārtraksta palīdzību cenšas ietekmēt laikrakstus. (avots)