Vorviks Grīns bija atklātāks, atspoguļojot arī dažus darbības aspektus Rīgā:

"Mēs ieradāmies, kad kritušie vēl gulēja neapglabāti, un varējām precīzi konstatēt pilsētas stāvokli zem boļševiku varas, kā arī redzēt, kā baltais terors nomaina sarkano. Sapratām, ka iejaukšanās no ārienes ir nepieciešama, lai atnestu mieru un samierināšanos šajā valstī. Sarkanais terors ir sliktāks par balto, taču pēdējais ļoti šokē. No uzbrūkošo spēku karavīriem, kas ieņēma pilsētu, atrada boļševiku aukstasinīgi nogalinātas mātes, māsas, mācītājus, sievas, kas piespiestas strādāt sabiedriskajās pirtīs, kur viņas izvaroja boļševiku karavīri, nevar sagaidīt lielu žēlastības izrādīšanu. Šajā karā vara pārmaiņus nonāk pie [abu pušu – Ē.J.] ekstrēmistiem un tiesas varu realizē tie, kuru emocijas ir karstākās. Rezultātā tas, kas tiek saukts par tiesas varu, patiesībā ir lielā mērā atriebība un atmaksa. Zaudējumi kaujas laukā ir samērā nelieli, bet šāvēju vienību sarīkotais slaktiņš – šausminošs. Boļševiki bieži atklāti šāva gūstekņus un civiliedzīvotājus kājās un pēc tam izšķaidīja vinu smadzenes ar šauteņu laidēm. Baltie pārsvarā ir mazāk barbariski, bet realizē vispārējas akcijas. Pieredzējušu virsnieku un apmācītu karavīru vadībā eksekūcijas ir nežēlīgas un aukstasinīgas, taču nesāpīgas, jo notiesātais tiek nogallināts vienā brīdī, taču nepieredzējušu un nekompetentu virsnieku vadībā ir savādāk. Es runāju par šo visu tiešām ar zināšanām, jo esmu redzējis boļševiku upurus un arī balto veiktās eksekūcijas. [..] Par Flečeru jāsaka, ka viņš ir atjaunojis kārtību Rīgā vissarežģītākajos apstākļos, novērsis laupīšanu pilsētā, un viņa dzelzs roka ir neitrāla, jo mēs redzam laupīšanas izdarījušus vācu virsniekus vienā cietumā ar boļševikiem un civilajiem noziedzniekiem..."