Jozefs Pilsudskis
Jozefs Pilsudskis
- Dzimšanas datums:
- 05.12.1867
- Miršanas datums:
- 12.05.1935
- Mūža garums:
- 67
- Dienas kopš dzimšanas:
- 57122
- Gadi kopš dzimšanas:
- 156
- Dienas kopš miršanas:
- 32492
- Gadi kopš miršanas:
- 88
- Papildu vārdi:
- Юзеф Пилсудский, Ю́зеф Кле́менс Гиня́тович Косьче́ша Пилсу́дский, Komendant (Комендант), Marszałek (Маршал), Dziadek (Дедушка)., Józef Klemens Piłsudski
- Kategorijas:
- 1. Pasaules kara dalībnieks, LKOK, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris, Maršals, Militārpersona, karavīrs, Ministrs, Neatkarības kauju dalībnieks, Politiķis, Revolucionārs, Virsnieks, Ģenerālis
- Tautība:
- polis
- Kapsēta:
- Kraków, katedra na Wawelu
Juzefs Klemenss Pilsudskis bija pirmais neatkarīgās Polijas valsts vadītājs (1918 - 1922, kā Naczelnik Państwa, tulkojumā "valsts priekšnieks"), "Pirmais maršals" (no 1920) un vēlāk (1926 - 1935) Otrās Polijas republikas autoritārais vadītājs. No Pirmā pasaules kara vidus viņš Polijas politikā bija nozīmīgākā persona, kā arī svarīga figūra uz Eiropas politikas skatuves. Tiek uzskatīts, ka tieši Pilsudskis 1918. gadā ietekmēja Polijas neatkarības atgūšanu, tas ir, 123 gadus pēc Polijas dalīšanas. Pilsudskis vēl bija arī poļu revolucionārs, karavadonis un Polijas armijas dibinātājs.
Pilsudskis ir dzimis nabadzīgā šļahtiču ģimenē Zalavā (tagad Lietuvas teritorijā) uz ziemeļaustrumiem no Viļņas netālu no Baltkrievijas robežas. Skolu apmeklējis Viļņā.
1885. gadā sāka studijas Harkivas universitātē, bet tika atskaitīts politisku iemeslu dēļ.
1887. gadā, iespējams nepatiesi, arestēts saistībā ar Aleksandra III slepkavības mēģinājumu, kurā piedalījās arī Ļeņina brālis Aleksandrs, un nosūtīts uz pieciem gadiem katorgā.
Pēc atbrīvošanas 1892. gadā iestājās Polijas Sociālistiskajā partijā (PSP) (Polska Partia Socjalistyczna). Darbojās PSP Lietuvas sekcijā, kura bāzējās Viļņā.
1900. gadā atkal arestēts. Simulēja garīgi slimo, tika pārvests uz psihiatrisko slimnīcu Pēterburgā, no kuras izbēga.
1904. gadā, sākoties krievu-japāņu karam dodas uz Japānu, lai organizētu poļu leģionus no gūstā saņemtajiem Krievijas armijas poļiem cīņai par Polijas neatkarību.
Tajā pašā gadā Pilsudskis atgriezās Polijā, kur dibināja kaujas grupas, kuras nodarbojās ar ekspropriācijām - banku un pasta vilcienu aplaupīšanām partijas finansiālām vajadzībām. Pazīstāmākā pasta vagona aplaupīšana notika 1908. gadā Viļņas apkārtnē (guvums - 200 812 rubļi 61 kapeika).
Neilgi pirms 1. pasaules kara Pilsudskis poļu apdzīvotajos Austroungārijas reģionos organizēja militāras grupas, kuras, sākoties karam, tika pārveidotas par poļu leģioniem, kuri Pilsudska vadībā cīnījās Austroungārijas armijā pret Krievijas karaspēku.
1917. gada jūlijā Pilsudskis un viņa leģioni atteicās dod zvērestu vācu ķeizaram, par ko tika ieslodzīts Magdeburgas cietoksnī, bet leģioni izformēti.
Tomēr 1918. gada 8. novembrī, sakarā ar neveiksmēm frontē, vācu varas iestādes atbrīvoja Pilsudski, un viņš triumfāli atgriezās Varšavā.
1918. gada 11. novembrī Polijas Reģentu padome iecēla Pilsudski par pagaidu Valsts Priekšnieku (Naczelnik Państwa).
1919. gada februārī ar sadursmēm Baltkrievijas teritorijā sākās Poļu-boļševiku karš.
1919. gada 19.aprīlī poļu karaspēks ieņēma Viļņu, bet 1919.gada augustā - Minsku. Noslēdzot savienību ar Simona Petļuras spēkiem, Pilsudska karaspēks uzbruka Kijevai, kuru ieņēma 7. maijā.
Tomēr 1919. gada vasarā sākās boļševiku atbildes ofensīva Tuhačevska vadībā, kuras galvenā trieciena virziens bija Varšava. Sākās kauja par Varšavu Pilsudska vadībā, vēlāk nosaukta par Brīnumu pie Vislas. Kaujas rezultātā boļševiku armija tika sakauta un bija spiesta atkāpties.
Poļu armija ieņēma plašas Lietuvas, Baltkrievijas un Ukrainas teritorijas (arī Daugavpili Latvijā).
1920. gadā Pilsudskis Daugavpilī tikās ar ģenerāli Balodi, lai apspriestos par cīņu pret boļševikiem.
Pamatojoties uz 1921. gada 18. martā Rīgas miera līgumu tika noteikta robeža starp Poliju un Krieviju.
1921. gada 17. marta konstitūcija būtiski ierobežoja valsts galvas funkcijas.
1922. gada 14. decembrī Pilsudskis nodeva varu pirmajam Polijas valsts prezidentam Gabrielam Narutovičam. Pēc Narutoviča slepkavības tā paša gada 16.decembrī un prezidenta Staņislava Vojcehovska ievēlēšanas, Pilsudskis kļuva par Polijas armijas ģenerālštāba priekšnieku.
1923. gada maijā no amata demisionēja.
Haotiskā iekšpolitika bija labvēlīga, lai Pilsudskis atgrieztos pie varas.
1926.gada maijā Rembertovas apkaimē ar kara ministra Želigovska atbalstu tika koncentrētas armijas daļas, kuras 12.maijā devās uz Varšavu un trīs dienu ielu cīņās veica apvērsumu.
1926.g. 31. maijā Pilsudskis tika ievēlēts par Polijas prezidentu, tomēr atteicās no šī posteņa, bet kļuva par kara ministru un armijas ģenerālinspektoru, kaut arī faktiski bija valsts vadītājs, nodibinot t.s. sanācijas režīmu.
Tika ierobežota parlamenta vara, politiskie pretinieki tika vajāti juridiskiem un ārpusjuridiskiem līdzekļiem.
Jaunā 1935.gada konstitūcija nostiprināja autoritāro iekārtu.
Ārpolitiski Pilsudskim izdevās formāli normalizēt attiecības ar PSRS un Vāciju (neuzbrukšanas pakti attiecīgi 1932.gadā un 1934.gadā). Ļoti saspīlētas saglabājās attiecības ar Lietuvu Viļņas apgabala dēļ.
Tomēr apzinoties Polijas vājumu atrodoties starp agresīviem kaimiņiem, Pilsudskis meklēja sadarbības iespējas ar Franciju un Lielbritāniju.
Miris 1935. gada 12. maijā Varšavā. Apglabāts Krakovā blakus Polijas karaļiem, bet sirds - pie mātes kapa Viļņā.
Daugavpilī Pilsudska vārdā nosaukta poļu vidusskola, bet pie ēkas, kur Juzefs Pilsudskis tikās ar ģenerāli Balodi, uzstādīta piemiņas plāksne.
Avoti: wikipedia.org
Vietas
| Bildes | Nosaukums | Saites | No | Līdz | Apraksts | Valodas | |
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| 1 |  | Warschau, X. Pavillon der Zitadelle | nav precizēta | de, pl, ru | |||
| 2 |  | Warschau, Museum der polnischen Armee | nav precizēta | de, en, fr, pl, ru, ua | |||
| 3 |  | Sulejówek, dworek "Milusin" | nav precizēta | pl |
Saiknes
02.01.1905 | Krievu - japāņu karš: Beidzas krievu bāzes Portarturas blokāde
30.7.1904 – 2.1.1905
03.08.1914 | Powstała Pierwsza Kompania Kadrowa
Pierwsza Kompania Kadrowa – pododdział piechoty utworzony 3 sierpnia 1914 w Krakowie przez Józefa Piłsudskiego z połączenia członków "Strzelca" i Polskich Drużyn Strzeleckich jako zalążek Wojska Polskiego.
15.09.1914 | Pirmais Pasaules karš. Ar Krievijas 1. armijas sagrāvi beidzas 1. Mazūru ezeru kaujas. Par Krieviju krīt ~20,000 latviešu
04.07.1916 | WW I, battle of Kostiuchnówka
The Battle of Kostiuchnówka was a World War I battle that took place July 4–6, 1916, near the village of Kostiuchnówka (Kostyukhnivka) and the Styr River in the Volhynia region of modern Ukraine, then part of the Russian Empire. It was a major clash between the Russian Army and the Polish Legions (part of the Austro-Hungarian Army) during the opening phase of the Brusilov Offensive. Polish forces, numbering 5,500–7,300, faced Russian forces numbering over half of the 46th Corps of 26,000. The Polish forces were eventually forced to retreat, but delayed the Russians long enough for the other Austro-Hungarian units in the area to retreat in an organized manner. Polish casualties were approximately 2,000 fatalities and wounded. The battle is considered one of the largest and most vicious of those involving the Polish Legions in World War I.
09.07.1917 | Józef Piłsudski nakazał polskim legionistom odmówić złożenia przysięgi na wierność cesarzom Niemiec i Austro-Węgier
Józef Piłsudski nakazał polskim legionistom odmówić złożenia przysięgi na wierność cesarzom Niemiec i Austro-Węgier. Skutkiem tego Piłsudski został osadzony w twierdzy w Magdeburgu, oficerowie w obozie w Beniaminowie pod Warszawą, a szeregowi w Szczypiornie koło Kalisza.
11.11.1918 | Jozefs Pilsudskis iecelts par Polijas augstāko militāro vadoni un Valsts pagaidu Priekšnieku. Polijas neatkarības diena
17.11.1918 | Naczelnik Państwa Józef Piłsudski powołał rząd Jędrzeja Moraczewskiego
Rząd Jędrzeja Moraczewskiego (formalna nazwa - Tymczasowy Rząd Ludowy Republiki Polskiej) – gabinet pod kierownictwem socjalistycznego premiera Jędrzeja Moraczewskiego, utworzony 17 listopada 1918 przez Józefa Piłsudskiego. Pod względem organizacyjnym i prawnym kontynuował prace powołanego przez Radę Regencyjną prowizorium rządowego Władysława Wróblewskiego. Politycznie był częściowo kontynuacją rządu lubelskiego Ignacego Daszyńskiego, który podporządkował się Józefowi Piłsudskiemu.
14.12.1918 | S. Petļuras vadītie spēki ieņem Kijevu un izveido Ukrainā "Direktoriju"
16.12.1918 | Naczelnik Państwa Józef Piłsudski wydał dekret, na mocy którego cały majątek Kościoła prawosławnego został oddany pod zarząd państwowy
Akcja rewindykacji cerkwi prawosławnych w II Rzeczypospolitej, prowadzona była przez kolejne rządy państwa polskiego w latach 1919–1939. Wyróżnia się kilka faz tej akcji w latach: 1919–1924, 1929–1934, 1937–1938. Akcja rewindykacyjna wpisywała się w ogólną politykę II Rzeczypospolitej wobec Kościoła prawosławnego, dążącą do maksymalnego ograniczenia jego wpływów politycznych i społecznych oraz zerwania jego związków z mniejszościami narodowymi ukraińską, rosyjską i białoruską. Ważnym motywem była również silna wrogość wobec prawosławia, kojarzonego powszechnie z Rosją, jako religii siłą utrwalanej na ziemiach polskich przez władze zaborcze. Działania rewindykacyjne były zarówno prowadzone z inicjatywy oddolnej, poprzez spontaniczne przejmowanie cerkwi przez katolików, jak i – zwłaszcza w ostatniej fazie – według z góry przygotowanych i zaakceptowanych w kręgach rządowych planów.
16.12.1918 | Naczelnik Państwa Józef Piłsudski wydał dekret, na mocy którego cały majątek Kościoła prawosławnego został oddany pod zarząd państwowy
16 grudnia 1918 Naczelnik Państwa wydał dekret, w którym cały majątek Kościoła prawosławnego na terenie ziem polskich został oddany pod zarząd państwowy. Formalnie krok ten uzasadniano koniecznością ochrony dóbr cerkiewnych opuszczonych w toku I wojny światowej w czasie tzw. „bieżeństwa”. W istocie w pierwszych latach istnienia niepodległej II Rzeczypospolitej liczne cerkwie parafialne i monastery nie miały gospodarzy[2]. Dekret nie stracił jednak ważności nawet w momencie, kiedy ludność i duchowieństwo prawosławne wróciły na zajmowane przed wojną tereny, zaś konstytucja marcowa zagwarantowała swobodę wyznania
14.02.1919 | Poļu— Padomju Krievijas karš
Poļu—padomju karš (krievu: Советско-польская война) jeb Poļu—boļševiku karš (poļu: Wojna polsko-bolszewicka) bija pēdējais lielais Pirmā pasaules kara seku karš (1918–1921) starp Krievijas vairāk kā 100 gadus okupēto un 1918.g. atjaunoto Polijas valsti un Padomju Krieviju. Tas sākās Krievijai laužot Brestļitovskas miera līgumu. Tajā, Krievija un Ļeņins, Rietumu valstu spiediena rezultātā ar šo līgumu martā atzina tautu pašnoteikšanās tiesības, bet pēc Vācijas sabrukuma 1918. gada novembrī- līgumu lauza un iebruka kaimiņu zemēs, cenšoties atjaunot Krievijas impērijas teritoriju. Karš beidzās tikai 3 gadus vēlāk- ar Rīgas miera līguma parakstīšanu 1921. gada 18. martā.
20.02.1919 | Józef Piłsudski został Naczelnikiem Państwa.
Józef Piłsudski został zatwierdzony przez Sejm jako głowa państwa z tytułem Naczelnika Państwa. Piłsudski złożył swą władzę 14 grudnia 1922 roku na ręce wybranego przez Zgromadzenie Narodowe, na mocy konstytucji marcowej, prezydenta RP Gabriela Narutowicza.
16.04.1919 | Poļu atbrīvošanās karš. Poļi sāk Viļņas atbrīvošanas operāciju no iebrukušajiem Krievijas komunistu spēkiem
08.08.1919 | Minskas operācija. Poļu armija atbrīvo Minsku no iebrukušās Krievijas Sarkanās armijas spēkiem
03.01.1920 | Brīvības cīņas: Latvieši un poļi atbrīvo Daugavpili no Krievijas iebrucējiem
Sākas Latvijas un Polijas karaspēka ofensīva pret boļševikiem Latgalē. Latviešu un poļu vienotais karaspēks ieņem Daugavpili.
30.01.1920 | 1920. gadā noslēgts Latvijas Krievijas pamiers
1920. gadā noslēgts Latvijas Krievijas pamiers
21.04.1920 | Treaty of Warsaw (1920)
The Treaty of Warsaw (also the Polish-Ukrainian or Petlura-Piłsudski Alliance or Agreement) of April 1920 was a military-economical alliance between the Second Polish Republic, represented by Józef Piłsudski, and the Ukrainian People's Republic, represented by Symon Petlura, against Bolshevik Russia. The treaty was signed on April 21, 1920, with a military addendum on April 24.
07.05.1920 | Kijevas ofensīva (1920)
13.08.1920 | Wojna polsko-bolszewicka: Armia Czerwona pod wodzą marszałka Michaiła Tuchaczewskiego uderzyła na Warszawę
Bitwa warszawska (pot. cud nad Wisłą) – bitwa stoczona w dniach 13-25 sierpnia 1920 w czasie wojny polsko-bolszewickiej. Zadecydowała o zachowaniu niepodległości przez Polskę i przekreśliła plany rozprzestrzenienia rewolucji na Europę Zachodnią. Zdaniem Edgara D'Abernon była to 18. z przełomowych bitew w historii świata.
15.08.1920 | Schlacht bei Warschau
Die Schlacht bei Warschau (gelegentlich auch als das Wunder an der Weichsel, polnisch Cud nad Wisłą bezeichnet) war die entscheidende Schlacht im Polnisch-Sowjetischen Krieg, der kurz nach dem Ende des Ersten Weltkrieges begann und mit dem Frieden von Riga endete. Die Schlacht von Warschau wurde vom 13. bis zum 25. August 1920 ausgetragen, als Kräfte der Roten Armee unter Michail Tuchatschewski auf die polnische Hauptstadt Warschau und die nahe gelegene Festung Modlin zu marschierten. Am 16. August führten die polnischen Kräfte unter Józef Piłsudski einen Gegenangriff aus Süden durch, der die sowjetischen Kräfte zu einem unorganisierten Rückzug nach Osten über die Memel zwang. Geschätzte 10.000 Rotarmisten wurden getötet, 500 waren vermisst, 10.000 verwundet und 66.000 gerieten in Kriegsgefangenschaft. Auf polnischer Seite wurden 4.500 Soldaten getötet, 10.000 waren vermisst und 22.000 verwundet. Vor dem polnischen Sieg an der Weichsel sahen sowohl die Bolschewiki als auch die Mehrheit der ausländischen Experten Polen am Rand der Niederlage. Der überwältigende, unerwartete polnische Sieg schwächte die sowjetischen Kräfte entscheidend. In den folgenden Monaten konnten weitere polnische Siege erreicht, die Ostgrenze Polens weit nach Osten vorgeschoben und im Friedensvertrag von Riga die Unabhängigkeit Polens gesichert werden.
16.08.1920 | Polijas- Krievijas karš. Poļi sakauj Sarkano armiju pie Radziminas. Komunisti spiesti atkāpties no Varšavas
06.10.1920 | Żeligowski's Mutiny
Żeligowski's Mutiny (Polish: bunt Żeligowskiego also żeligiada, Lithuanian: Želigovskio maištas) was a Polish military operation led by General Lucjan Żeligowski in October 1920, which resulted in the creation of the Republic of Central Lithuania. Polish Chief of State Józef Piłsudski had surreptitiously ordered Żeligowski to carry out the operation, and revealed the truth several years later. This operation paved the way for the Polish annexation of Vilnius, and the Vilnius Region, two years later.
07.10.1920 | Lietuva un Polija noslēdza Suvalku līgumu
Starp 1386. un 1795. gadiem vairāk kā 400 gadus pastāvēja apvienota Polijas - Lietuvas valsts, kuru 1795. gadā okupēja Krievija un uz 123 gadiem Polijas- Lietuvas republika pazuda no Eiropas kartes. Atgūstot neatkarību no Krievijas, gan Polija, gan Lietuva izvēlējās neatkarīgu valstu izveides scenāriju, tādēļ, lai noteiktu robežas starp valstīm, tika noslēgts savstarpējs līgums
26.01.1921 | Pēc Antantes lielvalstu 1921.gada 26. janvāra lēmuma sākās vispārēja Latvijas de iure atzīšana
Latvijas atzīšana de iure bija pilna diplomātiskā atzīšana, kas garantēja Latvijas valsts kļūšanu par pilntiesīgu starptautisko tiesību subjektu. Latvijas Republikas de iure atzīšanas process sākās pēc Baltās kustības sagrāves Krievijas Pilsoņu karā un Antantes Augstākās padomes vienbalsīga lēmuma Parīzē 1921. gada 26. janvārī atzīt Latviju un Igauniju par starptautisko tiesību subjektiem.
02.03.1922 | Litwa Środkowa została włączona do Polski.
12.05.1926 | Maija apvērsums Polijā
Maija apvērsums (Przewrót majowy vai Zamach majowy) bija valsts apvērsums Polijā, kas norisinājās 1926. gadā no 12. līdz 14. maijam.
15.05.1926 | Utworzono pierwszy rząd Kazimierza Bartla
Pierwszy rząd Kazimierza Bartla – gabinet pod kierownictwem premiera Kazimierza Bartla, utworzony 15 maja 1926 roku po przewrocie majowym dokonanym przez Józefa Piłsudskiego. Istniał do 4 czerwca 1926 roku.
02.07.1927 | W Wilnie kardynał Aleksander Kakowski koronował obraz Matki Boskiej Ostrobramskiej, zwanej też Madonną Wileńską lub Ostrobramską Matką Miłosierdzia
10.05.1933 | Utworzono rząd Janusza Jędrzejewicza
Rząd Janusza Jędrzejewicza – gabinet pod kierownictwem premiera Janusza Jędrzejewicza, utworzony 10 maja 1933 roku przez prezydenta Ignacego Mościckiego po dymisji rządu Aleksandra Prystora. Premier wraz z gabinetem podał się do dymisji 13 maja 1934 roku.