Gabriels Narutovičs bija lietuviešu cilmes poļu muižnieks, inženieris un valstsvīrs.

Pirmais Polijas Republikas prezidents (1922).

Dzimis 1865. gada 17. martā Kauņas guberņas Telšu apriņķa Breviku muižā lietuviešu  muižnieka Jona Narutaviča un viņa sievas Viktorijas, dzimušas Ščepkovskas, ģimenē.

Viņa dzimtas sākotnējais uzvārds bijis Narutis, kas 15. gs. nomainīts uz Narutovičs (Narutowicz).

Pēc 1863. gada sacelšanās apspiešanas viņa tēvs 1866. gadā cietumā mira, kad Gabriels bija tikai gadu vecs. Viņa māte bija izglītota sieviete un pirms vīra nāves apsolīja tiem dot labu izglītību.

Tā kā Polijā un Lietuvā pēc 1863. gada valdīja pilnīga pārkrievošanas politika (tai skaitā latīņu drukas aizliegums un skolas tikai krievu valodā) 1873.g. māte ar bērniem pārcēlās uz Liepāju, kur Gabriels mācījās Liepājas Nikolaja ģimnāzijā, kurā apmācību varēja iegūt atbilstoši Rietumeiropas tradīcijām.

No 1873. līdz 1883.gadam mācījies Liepājas Nikolaja klasiskajā ģimnāzijā, pēc tam studējis Pēterburgas Fizikas un Matemātiskas institūtā.

No 1887. līdz 1891. gadam studēja Cīrihes Tehniskajā universitātē (Eidgenössische Technische Hochschule Zürich) .

1895. gada Gabriels Narutovičs ieguva Šveices pilsonību un vadīja dzelzceļa un vairāku hidroelektrostaciju būves.

No 1908. gada viņš bija Cīrihes Tehniskās universitātes profesors.

Pirmā pasaules kara laikā līdzdarbojās palīdzības komitejā poļu bēgļu atbalstam.

Pēc Polijas neatkarības atgūšanas Juzefs Pilsudskis G. Narutoviču uzaicināja pildīt Polijas Republikas sabiedrisko darbu ministra (1920-1921) un ārlietu (1922) ministra pienākumus.

1922. gada 9. decembrī Polijas Seims Narutoviču ievēlēja par Polijas Republikas pirmo prezidentu ar kreiso, centristu, zemnieku un minoritāšu partiju atbalstu. Tas izraisīja protestus no labējo nometnes, jo prezidents tika ievēlēts ar ebreju partiju atbalstu.

1922. gada 11. decembrī Narutovičs tika inaugurēts par Polijas prezidentu, bet jau 1922. gada 16. decembrī, apmeklējot mākslas izstādi Varšavā, Narutoviču nošāva. Viņa slepkava bija antisemītiski noskaņotais gleznotājs, mākslas profesors un kritiķis Eligiušs Ņevjadomskis (Eligiusz Niewiadomski), kuram tika piespriests nāvessods.

G. Narutoviča brālis Staņislavs (Stanislovas Narutavičius) bija viens no Lietuvas neatkarības deklarācijas parakstītājiem.

###

Gan Liepājā, gan arī pārējā Latvijā faktiski tikai ar vienu publikāciju portālā irliepaja.lv tika pieminēta Polijas pirmā prezidenta Gabriela Narutoviča 150 dzimšanas diena.

Gabriels Narutovičs ir viens no tiem pasaules mēroga valstsvīriem, ar ko Liepāja patiesi var lepoties. Desmit gadus Narutovičs dzīvoja un mācījās tieši Liepājā, sākot veidot savu neparasto, cēlo personību.

Lai aizpildītu informatīvo robu, neļaujot Narutoviča dzīvesgājumam Liepājā tikt aizmirstam un nepieminētam, piedāvājam Varšavā dzīvojošā poļu vēsturnieka Mareka Gluško aprakstu par Polijas pirmo prezidentu, īpaši akcentējot viņa laiku mūsu pilsētā.

***

Pirms 150 gadiem Telšos (lietuviski – Telšiai), Žemaitijā (Lietuvā) pasaulē nāca Gabriels Narutovičs (Gabriel Narutowicz). Izcila personība: inženieris hidrologs, Cīrihes Politehnikuma profesors, Polijas Republikas sabiedrisko darbu ministrs, ārlietu ministrs, pirmais prezidents.

Gabriela tēvs – Jans Narutovičs (Jan Narutowicz) – bija nelielas muižas Breviķu (liet. Brevikai) īpašnieks Telšu novadā (3 km no Alsėdžiai pilsētiņas). Viņš piederēja pie tiem gaišajiem muižnieku prātiem, kuri jau pirms dzimtbūšanas oficiālās atcelšanas bija no tās atbrīvojuši savus ļaudis. Viņš bija arī dedzīgs patriots, viens no 1863.gada janvāra sacelšanās dalībniekiem, par ko tika apcietināts. Miris gadu pēc Gabriela dzimšanas.

Pēc vīra nāves Gabriela māte Viktorija (Wiktoria) uzņēmās dēlu audzināšanas rūpes, jo Gabrielam bija arī divarpus gadu vecāks brālis Staņislavs (Stanisław).  Kā izglītotai sievietei, kura interesējās par apgaismības filozofiju, viņai bija liela ietekme uz jaunā Gabriela pasaules uzskata veidošanos. 1873.gadā viņa nolēma pārcelties uz Liepāju, lai paglābtu savus dēlus no mācīšanās krievu skolā Lietuvā, kur pēc Janvāra sacelšanās apspiešanas spēji pastiprinājās rusifikācija.

XIX gadsimta otrajā pusē šajā Kurzemes ostas pilsētā apmetās daudzas ievērojamas poļu – lietuviešu ģimenes. Cara represiju rezultātā pēc Janvāra Sacelšanās apspiešanas daudzi šo dzimtu īpašumi Žemaitijā, Kauņas un Viļņas apkārtnē tika konfiscēti vai piespiedu kārtā pārdoti (bieži par zemāku cenu nekā bija to patiesā vērtība), bet veselas ģimenes izsūtītas uz Sibīriju. Pēc soda izciešanas un atgriešanās no Sibīrijas šīm ģimenēm bija aizliegts atgriezties dzimtajā pusē Lietuvas guberņās, tāpēc tās bieži izvelējās apmesties Liepājā, Kurzemes guberņā, lai varētu būt iespējami tuvāk dzimtajām vietām.

Otrs iemesls Liepājas popularitātei tajā laikā bija izcilā vācu ģimnāzija, kura arvien pieaugošās rusifikācijas apstākļos vilināja poļus pat no visattālākajiem Žečpospolitas apgabaliem. XIX gadsimta 70.gadu sākumā Liepājas ģimnāzijā mācījās 120 poļu un žemaišu, kas bija vairāk nekā 25 % no skolēnu kopējā skaita.

Laikā, kad Narutoviči dzīvoja Liepājā, ģimnāzijas vecāko skolēnu vidū radās liela domubiedru grupa, kura izveidoja poļu bibliotēku, kā arī rīkoja priekšlasījumus, diskusijas, sabiedriskas tikšanās un teātra izrādes labdarības mērķiem. Šiem skolēniem bija liela ietekme uz visu Liepājas poļu jaunatni, modinot tajā solidaritātes jūtas, interesi par nacionālām lietām un sabiedriskiem jautājumiem.

"Skolas atmosfēra [Liepājas ģimnāzijā], atšķirībā no tālaika krievu skolām, bija labvēlīga skolēnu brīvai attīstībai. Attiecības ar skolotājiem bija draudzīgas, īpaši ar direktoru, kurš pat veicināja skolēnu izglītošanos pēc stundām to  dzimtajā valodā. Valdīja pilnīga tolerance pret visām tautībām.  Tā kā šādos apstākļos varēja notikt arī zināma skolēnu ģermanizācija, poļu bērni ar vietējo poļu palīdzību, lai saglabātu dzimtās valodas tīrību un iepazītu savas tautas literatūru, sāka dibināt nelielu poļu bibliotēku, kura sākumā ietilpa koferī, taču vēlāk tās apjomi pieauga līdz pat vairākiem skapjiem. Līdzekļi bibliotēkas veidošanai galvenokārt nāca no amatieru teātra izrāžu ienākumiem, kuros piedalījās arī skolas jaunatne, lai gan tikai vīriešu kārtas. Piekrišana izrādēm poļu vidū bija liela. Izrādes notika ar skolas direktora ziņu, kurš [Nikolai Lenstroem – aut. piez.] šo kustību atzina par labu."

Minētie amatieru priekšnesumi, kuros pulcējās plaša poļu sabiedrība, galvenokārt notika Skirmuntu (Peldu ielā 46, Peldu /Jāzepa ielu stūrī) un Rehņevsku (Kungu ielā 29) namos. Abi nami saglabājušies līdz mūsu dienām.

Tādā gaisotnē pagāja Gabriela skolas gadi. Abi brāļi Narutoviči pavadīja daudz laika Rehņevsku mājās, lietoja bibliotēku, draudzējās ar jaunajiem Rehņevskiem. Juljans Rehņevskis, advokāts, nevēloties atdot bērnus krievu skolās, 70.–o gadu sākumā bija pārcēlies no Pēterburgas uz Liepāju. Viņš bija iemantojis plašu cieņu, trīsreiz, laika periodā no 1878. līdz 1886.gadam bija ievēlēts par Pilsētas Domes deputātu, ieņēma pilsētas galvas vietnieka amatu (viņš Pilsētas Valdē bija vienīgais nevācietis).

Pirmajos skolas gados Gabriels ar brāli un māti dzīvoja draugu Hriškeviču (Hryszkiewicz) namā blakus pastam (Holzstraße ielā, senāk šis nams bija piederējis Panderu (Pander) ģimenei, līdz 1882.gada vidum tajā atradās arī pasta nodaļa). 80.–to gadu sākumā Viktorija iegādājās nekustamo īpašumu Peldu un Katoļu ielu stūrī no Egliju (Egly) ģimenes. Kad dēli bija beiguši skolu, dažus gadus nams tika izīrēts, vēlāk – 1902.gadā pārdots Jurgaitis/Jurgutis ģimenei.

Vēl būdams 13–14 gadus vecs zēns, Gabriels Narutovičs sāka izrādīt pastiprinātu interesi par dabaszinībām, neskatoties uz skolas klasisko raksturu. Kopā ar draugu Staņislavu Rehņevski (Stanisław Rechniewski) viņi ierīkoja sev mājās mazu laboratoriju, kur veica fizikas un ķīmijas eksperimentus. Gabriels, kurš kolēģu vidū tika mīlēts sava taisnīguma un koleģialitātes dēļ, piederēja pie apdāvinātajiem, bet ne pašiem izcilākajiem skolēniem, jo viņa atzīmes bija galvenokārt četrinieki.

Uzturēšanās Liepājā modināja Gabrielā interesi par airēšanu, kas netieši ietekmēja viņa turpmāko dzīvi. Vēl kā ģimnāzijas VI klases audzēknis vēlā rudenī viņš ar kolēģiem ieairēja atklatā jūrā. Sacēlās vētra, kura apgāza laivu, un zēni līdz brīdim, kad tos izglāba kāds zvejnieks, gandrīz stundu pavadīja ūdenī. Gabrielam šī negadījuma sekas bija smaga plaušu slimība, kas ar laiku attīstījās pēc saaukstēšanās ilgās peldes laikā aukstajā ūdenī.

Ģimnāziju Gabriels Narutovičs pabeidza 1883.gada decembrī (tātad viņam nebija iespējams macīties jaunajā ģimnāzijas ēkā Vilhelmīnes/Kr. Valdemāra ielā 4, kā, šķiet, rosina domāt teksts latviešu valodā uz viņam veltītās piemiņas plāksnes; viss viņa izglītošanās laiks pagāja vecajā ģimnāzijas ēkā Baznīcas ielā). Vērts minēt, ka viens no Narutoviča klasesbiedriem bija Aleksandrs Vegners (Alexander Wegner), vēlākais izcilais Liepājas vēstures pētnieks.

1884.gadā Gabriels Narutovičs uzsāka studijas Pēterburgas universitātes Matemātikas–fizikas fakultātē, bet, sakarā ar attīstošos plaušu slimību, kura bija minētā skolas laika negadījuma sekas, bija spiests pārtraukt studijas un braukt ārstēties uz Šveici. Tur viņš turpināja mācības, iesaistījās arī palīdzībā poļiem, kuri darbojās pret cara valdību vērstās konspirācijas organizācijās.  Par to viņam daraudēja arests pēc atgriešanās Krievijā, tādēļ viņš nolēma palikt emigrācijā. Šveice kļuva par Narutoviča otro dzimteni – tuvākos 35 gadus viņš bija ar to saistīts. Pēc studiju beigšanas uzsāka darbu tehnisko konstruktoru birojā Sanktgalenā. Ātri tika ievērots kā neparasti talantīgs konstruktors un inženieris. Viņš vadījis daudzu hidroelektrostaciju būvi Šveicē un citviet Eiropā – Francijā, Itālijā, Spānijā, Somijā, u.c. Viņa vislielākais darbs bija Mūlebergas elektrostacija uz Āres upes pie Bernes. Piedalījies arī Reinas regulēšanas darbos (bijis starptautiskās Reinas regulēšanas komisijas priekšsēdētājs). Viņa darbi tikuši apbalvoti Parīzes Starptautiskajā izstādē (1896). 1908.gadā Narutovičs kļuva par Cīrihes Politehnikuma Ūdens būvniecības katedras profesoru.
Tajā pašā 1908.gadā Telšos nomira Gabriela māte. 1920.gada februarī nepilnu 45 gadu vecumā nomira viņa sieva Eva no Kšižanovsku dzimtas (Ewa z Krzyżanowskich). Viņa atstāja vīru ar 19 gadus veco dēlu Staņislavu (Stanisław) un 13 gadus veco meitu Annu, kura vēl zīdaiņa vecumā bija pārslimojusi meningītu un tadēļ tai bija nepieciešama speciāla aprūpe.

1918.gadā Polija pēc 123 sadalīšanas un nebrīves gadiem atguva neatkarību. Četras paaudzes bija sapņojušas par brīvu valsti – Narutoviča biogrāfija ir šādu cerību piemērs. Tas izskaidro faktu, ka pēc 35 dzīves gadiem Šveicē viņš izlēma pārcelties uz Poliju, pēc kara sagrautu valsti.

Viņš ieradās pēc Polijas valdības lūguma, lai iesaistītos iznīcinātās valsts atjaunošanā. 1920.gada jūnijā Narutovičs kļuva par sabiedrisko darbu ministru. Šajā amatā viņš izmantoja savu bagāto pieredzi upju regulēšanas un hidroelektrostaciju būves jomā. Tieši viņa divgadīgās kadences laikā tapa daudz noteikumu par valsts ceļu ierīkošanu, meliorāciju, ūdens ceļu veidošanu un ekspluatāciju un visbeidzot elektrifikācijas likums.

 1922.gada jūnijā Narutovičam tika uzticēts ārlietu ministra amats. Šajā amatā viņš nomainīja savu skolas laiku draugu – Konstantiju Skirmuntu (Konstanty Skirmunt), arī Liepājas ģimnāzijas absolventu. Kā ārlietu ministrs Narutovičs reiz apmeklēja Latviju –  1922.gada oktobrī ceļā uz Baltijas valstu konferenci Tallinā viņš viesojās Rīgā. Pēc tikšanās ar premjeru Zigfrīdu Meierovicu un preses konferences abi valstsvīri kopā ar savu valstu delegācijām devās uz Tallinu. Atpakaļceļā, 10.oktobrī Polijas delegācija ar Narutoviču priekšgalā apmeklēja izrādi "Dēmons" (ar slaveno Ādolfu Kaktiņu galvenajā lomā) Nacionālajā Operā Rīgā. Operas orķestris par godu viesiem trīsreiz nospēlēja Polijas himnu, bet publika augstos viesus sveica ar ovācijām.

1922.gada 11. decembrī parlaments ievēlēja Gabrielu Narutoviču par pirmo Polijas Republikas prezidentu.  Viņa ievēlēšanu neatbalstīja labējie spēki, kuru piekritēji savu nepatiku izrādīja demonstrācijās pret jaunizvēlēto prezidentu. Prezidenta zvēresta došanas dienā demonstranti ar varu centās apturēt viņa pajūgu, ieņemot ielas ap Seimu. Vaļējais pajūgs tika apmētāts ar akmeņiem un dubļiem. Prezidentu centās aizsegt kopā ar viņu braucošais diplomātiskā protokola vadītājs Stefans Pšezdzeckis (Stefan Przeździecki) – arī Liepājas ģimnāzijas absolvents.

Prezidenta amatu Narutovičam bija lemts pildīt tikai 5 dienas – 1922.gada 16. decembrī vinš tika nogalināts, nošaujot atentātā. Traģiskie 1922.gada decembra notikumi attēloti režisora Ježija Kavaleroviča (Jerzy Kawalerowicz) filmā "Prezidenta nāve". Tā sagadījies, ka tā paša 1922.gada decembrī cits Liepājas ģimnāzijas absolvents Aleksandrs Stulginskis (Aleksander Stulginski) tika ievēlēts par neatkarīgās Lietuvas prezidentu.

Gods nogalinātajam Polijas prezidentam tika atdots arī Liepājā. 1922.gada 20. decembrī sv. Jāzepa baznīcā notika sēru dievkalpojums, kurā piedalījās Polijas konsuls, Liepājas garnizona komendants pulkvedis Krustiņš, policijas prefekts Steinerts. Atvadu vārdus teica prāvests E. Stukels. Dienu agrāk līdzīgs dievkalpojums notika sv. Marijas Magdalēnas baznīcā Rīgā ar premjera Meierovica, ministru, parlamenta locekļu, kā arī Polijas sūtniecības pārstāvju  piedalīšanos.

2007.gadā pie agrākās Nikolaja ģimnāzijas tika atklāta piemiņas plāksne par godu Gabrielam Narutovičam.

Gabriels Narutovičs bija neparasta personība, cēls cilvēks, kurš pelnījis tikt pieminēts nākamajās paaudzēs. Viņa dzīvesgājums ir arī traģiska biogrāfija: piespiedu emigrācija, neārstējama meitas slimība, agra sievas zaudēšana, cīņa ar paša smago plaušu slimību – tomēr viņš vienmēr spējis atrast sevī spēku, lai tiktu galā ar neveiksmēm. Pret politiku attiecies ar distanci, bieži teicis, ka tā bojā raksturu.  Savu darbu valdībā uztvēris kā praktiski veicamu uzdevumu.

Gabriela vecākais brālis – Staņislavs Narutovičs (1862–1932), advokāts, sabiedrisks darbinieks, bija saistīts ar lietuviešu nacionālo kustību. Viņš bija viens no 20 Lietuvas neatkarības akta parakstītājiem 1918.gada 16. februārī.

Nedziedināmi slimā Gabriela Narutoviča meita – Anna (bērnībā pārslimota meningīta dēļ viņas prāts uz mūžu palika maza bērna attīstības stadijā) pēc tēva nāves nokļuva Žēlsirdīgo Māsu ordeņa klosterī Helmno (Chełmno). Tur viņa uzturējās līdz savai nāvei 1987.gadā.

Šveicē dzīvo vienīgā Gabriela Narutoviča mazmeita (viņa dēla Staņislava meita) – Zofija Narutoviča – Lardelli (Zofia Narutowicz–Lardelli).

Skolas, ielas un laukumi Polijas pilsētās nosaukti Gabriela Narutoviča vārdā.  Narutoviča laukumā Varšavā kopš 2002.gada atrodas Gabriela Narutoviča piemineklis. 2015.gada 17.martā, pirmā Polijas prezidenta 150. jubilejā Varšavas Politehnikuma galvenajā ēkā tika atklāts prezidenta piemineklis – krūšutēls. Atklāšanas ceremonijas laikā Politehnikuma rektors profesors Jans Šmidts (Jan Szmidt) sacīja: "Viņa dzīve ir stāsts par panākumiem, kuri ir rezultāts intelekta savienojumam ar strādīgumu un iejūtību pret valsts lietām".

Tulkojums no poļu valodas: Liene Gūtmane

Avots - irLiepāja.lv