Jānis Jansons vai Janis Jansons-Brauns (1872-1917), segvārds un pseidonīms Brauns, bija latviešu sociāldemokrāts, literatūrkritiķis un publicists.

Dzimis 1872. gada 18. martā Rāvas pagasta „Kaugaru” mājās zemnieka Ernesta Jansona daudzbērnu ģimenē. Mācījās Liepājas Nikolaja ģimnāzijā, no 1890. gada studēja Maskavas universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē, publicēja apjomīgus literatūrkritikas rakstus - "Domas par jaunlaiku literatūru" (1892-1893) un "Mūsu vecajai paaudzei" (1894).

Viens no „Jaunās strāvas” līderiem, laikraksta „Dienas Lapa” redakcijas darbinieks (1896).

1897. gadā viņu arestēja un izsūtīja uz Smoļenskas guberņu (1898 –1903).

1903. gadā atgriezās Latvijā un 1904. gadā iestājās LSDSP un tās 1. kongresā ievēlēts Centrālkomitejas locekli un Ārzemju komitejas locekli, lietoja segvārdu Brauns. Piedalījās LSDSP programmas izstrādāšanā.

1905. gada revolūcijas laikā bija nelegālā laikraksta "Cīņa" un laikraksta "Dienas Lapa" redaktors.

1906.gadā caur Somiju emigrēja uz Beļģiju, tālāk uz Angliju. Darbojās Latvijas Sociāldemokrātijas Centrālkomitejas Ārzemju komitejā Londonā, Berlīnē un Šveicē un turpināja būt „Cīņas” redaktors (1910 –1914).

Uzrakstīja vēsturisku apceri "Baltijas revolūcija", ko publicēja 1912. gadā Briselē.

Pēc Pirmā Pasaules kara sākuma 1914. gadā pievienojās lieliniekiem un darbojās KSDSP Londonas grupā.

Pēc Februāra revolūcijas ar kuģi pāri Ziemeļjūrai devās atpakaļ uz Latviju, bet gāja bojā, kad vācu zemūdene kuģi nogremdēja 1917. gada 13. aprīlī.