Ernests Buševics bija ārsts un revolucionārs. 

Studējot Tērbatas universitātē (1895.-1900.), Ernests darbojās studentu pulciņā „Pīpkalonija”, kur aizrāvās ar marksisma idejām.

1901. gada sākumā, saņēmis ārsta diplomu, devās uz Ventspili, kur sadarbībā ar revolucionāru Jāni Ozolu nodibināja vairākus sociāldemokrātiskos pulciņus. : „Cīņa”, „Spēks”, „Liesma” un „Strādnieku palīdzības biedrība”.

1903.gadā īsu laiku pie viņa uzturējās studiju biedrs, revolucionārs Janis Jansons-Brauns. Kopīgi viņi sarakstīja „Revolucionāra ABC” .

Buševica dzīvoklī notika Ventspils sociāldemokrātiskās organizācijas  komitejas sēdes un pagrīdes literatūras drukāšana.

1904.g. Ernests Buševics pieņem uzaicinājumu uz brīvo ārsta vietu Dundagā. Tur viņš turpina savas revolucionārās aktivitātes: meža sapulces, uzstāšanos mītiņos, par ko iemanto Dundagas barona Ostensakena nelabvēlību un 1905.g. septembrī tiek arestēts un ievietots Ventspils cietumā, pēc tam izraidīts uz Balviem.

Balvos Ernests turpina cīņu pret muižniekiem. 

1907.g.tiek vēlreiz apcietināts.

Pēc cietuma dzīvo Balvos līdz 1912.g., tad atgriežas Kurzemē – apmetas Rucavā. Tur noorganizē LSD pulciņu „Jaunais rīts”.

Sākoties 1.Pasaules karam, vāciešiem pienākot pie Liepājas, Buševics ar ģimeni atgriežas tēva mājās Lonastē, kur tiek apcietināts un nosūtīts uz koncentrācijas nometni Vācijā.

1918.g. atgriežas mājās un 1919.gadā pulcina ap sevi bijušos revolucionārus, lai nodibinātu padomju varu Popes-Ances pagastā.

Taču sniedzot palīdzību gripas epidēmijā cietušajiem, pats inficējas un mirst 1919.g.27.janvārī. Apbedīts Kuiku kapsētā.