Jānis Dabars

Pievieno šai personai bildi!

1. bruņotā diviziona kaprālis.

Dzimis 1894. g. 3. martā Līvānu pagasta Dabaros.

Zemkopis. Pagastskolas izglītība, beidzis mašīnistu kursus.

Krievu armijā dienējis 16. dzelzceļa bataljonā, sasniedzis jaunākā apakšvirsnieka pakāpi

1919. g. 13. jūnijā iestājies brīvprātīgi Latvijas armijā, dienējis Ziemeļlatvijas brigādes partizānu pulkā, pēc tam 1. bruņuvilciena mašīnists.

1919. g. 8. oktobrī Dabars pie Tīriņmuižas ienaidnieka artilērijas un ložmetēju ugunī izlaboja lokomotīvi, tā izglābdams vilcienu no iznīcināšanas, taču pats krita, ienaidnieka lodes ķerts.

Apbedīts Rīgā, Ziepniekkalna kapos.

Ordenis lkok. Nr. 3/836 piešķirts 1921. gadā.

Avots: lkok.com

1919. gada 8. oktobri ap plkst. 09.00 Torņakalna staciju pārlidoja divas Bermonta lidmašīnas. Tas aplidoja Daugavas tiltus un atgriežoties nometa dažas bumbas uz Torņakalna staciju, kur stāvēja I bruņotais vilciens. Staciju un sliežu ceļus bumbas netrāpīja, bet nokrita tuvēja pļava. Ar bumbu šķembām izsita robus dažiem bāzes vagoniem, izpostīja arējos sakaru vadus un izsita dažus logus. Tā ka tanī paša laika Baložu kapu virziena bija dzirdams kaujas troksnis, tad bruņotais vilciens aizbrauca uz priekšējam pozīcijām. Tur 5. pulka 11. rota un 6. pulka 12. rota apšaudījās ar ienaidnieka priekšējam grupām. Ienaidnieks, slēpjoties aiz malkas grēdām, kas bija sakrautas gar šoseju pie Stūrīšu mājām, lielam grupām tuvojas mūsu pozīcijām. Bruņota vilciena artilērija dalu malkas grēdu sagrāva un uzbrucējus izklīdināja. Tanī paša laika uz šosejas pie Baloža kroga parādījās divi bruņotie automobili, ko bruņotais vilciens padzina ar nedaudz granātām. Tā ka ienaidnieks uzbrukumu pārtrauca un jauni mērķi nerādās, bruņotais vilciens atgriežas Torņakalna ar ziņojumu par stāvokli Baložu kapu kaujas iecirkni. Drīz ienaidnieks sakārtojas, un jau priekšpusdiena viņa spēki parādījās Baložu krogus un Grabeņu māju apkārtne, bet citi, izmantojot malkas krautuvi, tuvojas jau Stūrīšiem. Bruņotais vilciens atklāja uguni uz ienaidnieka vietām. Tanī paša laika sešas lidmašīnas zema lidojuma apšaudīja ar ložmetējiem 5. pulka 11. rotas un 6. pulka 12. rotas grāvjus, kas bija loti sekli un nobrukušam malām, tādēļ karavīrus maz sedza no ienaidnieka uguns. Lai atbrīvotu kājniekus no lidmašīnu uzbrukuma, bruņota vilciena artilērija atklāja uz lidmašīnām uguni. Tagad visas sešas lidmašīnas uzbruka bruņotajam vilcienam ar ložmetējiem. Lidmašīnām palīdzēja ari artilērija. Uzbrukums turpinājās ap pusstundu. I bruņotajam vilcienam nebija nekādu ieroču lidmašīnu apkarošanai. Ari kaujas daļas jumti tikai daļēji bija nodrošināti pret tiešiem trāpijumiem Lidmašīnu uzbrukuma krita kaprālis Dabārs, smagi ievainoja kaprāli Strautiņu, vieglāk ievainoja vilciena komandieri un trīs kareivjus.

Pēcpusdiena lielāki ienaidnieka spēki pulcējas Baložu krogus un Grabeņu māju apkārtnē, bet viņu priekšējas grupas īsos pārskrējienos draudīgi tuvojas gan gar malkas krautuvi pie Stūrīšiem, gan pa šosejas un dzelzceļa grāvjiem, ieplakām un krūmiem. Tanī paša laika artilērija atklāja stipru uguni uz 5. pulka 11. rotas un 6. pulka 12. rotas pozīcijām. Mūsu rotu stāvokļa atvieglošanai tagad nevarēja līdzēt ar artilērijas atbalstu vien, bet bija jāiet tieša trieciena ar visu bruņota vilciena uguns spēku. Strauja gaita, šķērsojot mūsu priekšējo ierakumu līniju, bruņotais vilciens atklāja uguni no visiem stobriem uz mūsu pozīcijas priekš lauka esošo ienaidnieku . Viņa galvenie spēki Baložu krogus un Grabeņu rajona bija tā pārsteigti, ka nepaspēja attālināties no dzelzceļa, tāpēc cieta lielus zaudējumus. Ari tie ienaidnieka karavīri, kuri pa dzelzceļa grāvjiem tuvojas triecienam, nepaspēja aizbēgt, un, kad vilciens brauca garam, tos iznicināja rokas granātam. Ārdot uzbrukumam sagatavotus kājnieku grupējumus, uz Jelgavas šosejas radās svarīgi mērķi — divi bruņotie auto un viens auto ar zenitlielgabalu. To padzišanai piedalījās ari 47. lin. baterija (2 lg.) no Tīriņmuižas (kpt. Dūms). Iebrukuma sakuma ienaidnieka artilērija uz bruņoto vilcienu nešāva, pārtrauca uguni ari uz priekšējām rotām, acīmredzot tādēļ, ka nepārredzēja stāvokli un neriskēja kaitēt savējiem. Tas nevilkās pārāk ilgi, jo ienaidnieks izvadīja bruņoto vilcienu no iebrukuma vietas ar stipru artilērijas uguni. Pievakare ienāca ziņas, ka ienaidnieks stipri „spaidot” 5. pulka 11. rotas kreiso spārnu, ko 6. pulka 12. rotas vads bija atklājis, aizejot pie savas rotas jau ar gaismu. Pēc tam, kad Franču mājās atstāja 5. pulka 1. rotas vadi, 11. rotas labo spārnu ari nekas nesedza. Pa labi no 11. rotas bija kājniekiem parejams purvs ar šikām priedītēm un... tumsa. Tas rādija apiešanas draudus, ko rota neizturēja. Bruņotais vilciens reize ar auto „Lāčplēsi” izbrauca uz priekšējam pozīcijām. Kaujas trokšņa nebija ne viena, ne otra puse, tikai „Lāčplēsis” dažas reizes izšāva. Pēc tam dzirdēja stipru motora troksni, un drīz aiz mežiņa, kur vajadzēja atrasties „Lāčplēsim”, parādījās liesmas. Apstākļu pārbaudei izsūtītie izļuki ziņoja, ka rotas ierakumus atstājušas. Drīz dzelzceļa tuvuma parādījās nelielas karavīru grupas. Tie stāstīja, ka ierakumos nevarējuši vairs turēties, jo ienaidnieks apgājis rotu no abām pusēm. Klātesošais 5. pulka virsnieks solīja karavīrus apturēt vecos I pasaules kara ierakumos Katrīnes muižas līnija. Kājnieku segšanai bruņotais vilciens palika aizmugure apm. stundu un pa retam apšaudīja Baložu staciju un šoseju pie Stūrīšiem, tāpat laiku pa laikam izšāva dažas ložmetēju kārtas uz tam vietas, kur mūsu rotām varēja sekot ienaidnieks. 5. pulka 11. rotas sakarnieki ziņoja, ka rota nav apstājusies vecajos ierakumos Katrīnas muižas līnija, bet atstājusi ari Tīriņmuižu un aizgājuši uz dzelzceļa un šosejas krustojumu. Ari pa kreisi ar 6. pulka 12. rotu sakaru nebija, tāpat ari kaujas troksni tur nedzirdēja. Šādos apstākļos ienaidnieks varēja uzspridzināt dzelzceļu vilciena aizmugure, tāpēc bija jāmeklē sakari ar kājniekiem. Dzelzceļa un šosejas krustojuma bija daudz karavīru no dažādam rotām. Virsnieki tos pulējas sakārtot, kas tumsas dēļ nesekmējas. Kājnieki bija atstājuši aiz sevis smago (2—47 lin.) bateriju, kas pašreiz izbrauca no Tīriņmuižas. Baterijas nodrošinājumam bruņotais vilciens palika pārbrauktuves priekša. Kad smaga baterija bija drošība, bruņotais vilciens aizbrauca uz Torņakalnu, lai papildinātu munīciju un lokomotīvei ūdeni un lai paziņotu frontes vadībai par stāvokļi. Uz bruņota vilciena komandiera ziņojumu par stāvokli Jelgavas šosejas rajona kāds dienvidu frontes štāba virsnieks apgalvoja, ka mūsu priekšējas pozīcijas esot vel vienmēr pie Baloža kapiem. Saruna bija ap plkst. 20.00, kad aiz dzelzceļa un šosejas krustojuma nebija vairs neviena mūsu karavīra.

I bruņotais vilciens 8. oktobra cīņas vairakkārt iespaidīgi atbalstīja mūsu priekšējas rotas. Ar iebrukumu Baložu stacija bruņotais vilciens nodarīja ienaidniekam smagus zaudējumus un izjauca noorganizētu un jau ievadītu uzbrukumu. Atkārtojums nevarēja vairs notikt dienas gaisma. Tumsas aizsega un bruņota vilciena atbalsta Baložu kapu — Jansonu sektora rotas ar maziem zaudējumiem sasniedza dzelzceļa un šosejas krustojumu.

Nakti uz 9. oktobri 5. pulka 11. rotas atliekas, kas 8. oktobri piedalījās kauja pie Baložu kapiem, bija sapulcētas Šosejciema dienvidu nomale vltn. Sirka vadība. Pēc pusnakts tur ierādās pltn. Veiss ar 31/2 rotām un noorganizēja pretuzbrukumu šosejas un dzelzceļa josla, lai atjaunotu frontes agrāko stāvokli pie Baložu kapiem. Pretuzbrukuma bruņotais vilciens izvirzījās kājnieku priekša un, ielaužoties ienaidnieka aizstāvēšanas pozīcija, ar 37 m/m lielgabalu (piecstobri) un ložmetējiem izdzina to no māju grupas pie dzelzceļa un šosejas krustojuma. Lai ar spārna uguni apšaudītu Tīriņmuižas pozīcijas un apkarotu ienaidnieka aizmuguri, bruņotais vilciens iebrauca vairāk nekā kilometru nepārredzama ienaidnieka ieņemta apvidu. Bruņota vilciena uguns atbalsta Tīriņmuiža drīz vien pārgāja atkal mūsu rokas. Šinī kauja zaudējam loti vērtīgu ieroci — 88 m/m lielgabalu, jo tā stobra notika priekšlaicīgs sprādziens. Tagad ienaidnieks aizstāvējās mūra sargnamiņā, kur logos bija uzstādīti ložmetēji. Bruņotajam vilcienam tagad bija tikai viens 77 m/m lielgabals, kuru varēja pagriezt tikai 35° no dzelzceļa ass, tāpēc sargnamiņu nevarēja trāpīt. Atlika tikai 37 m/m piecstobrs, bet ar to mūra ēkai nevarēja kaitēt, bija jāšauj tieši logos, kur tad ēkas iekšpuse šī maza granāta nodarītu diezgan lielu postu. Patiesi — pēc apm. 20 granātām un paris ložmetēju kārtam namiņa aizstāvji bez ložmetējiem bēga uz aizmuguri. Ienaidnieka bēgšanu varēja labi noverot, jo apvidu apgaismoja Tīriņmuiža degoša ēka. Šie bēgļi tālu netika, tos nopļāva bruņota vilciena ložmetēji. Ari 77 m/m lielgabalam rādās svarīgs mērķis — grants bedres, no kuram saka šaut granātmetējs un ložmetēji. Grants bedres ienaidnieks izmantoja ari rezervju novietošanai, tāpēc tas no turienes bija jāpadzen. Grants bedres bija tuvu dzelzceļam, un ienaidnieka iznicināšanai varēja izmantot visus bruņota vilciena ieročus. Tomēr ciņu laika rotas bija sajukušas, tādēļ, sasniedzot vecos I pasaules kara ierakumus Katrīnas muižas līnija, uzbrukums apstājas. Ari bruņotais vilciens uzbrukumu maz vairs varēja atbalstīt, jo 77 m/m lielgabala aizslēga dzelkšņa atspere bija pārlūzusi un rezerve tas nebija. Bruņotajam vilcienam bija jāatgriežas bāze ari tādēļ, lai nogādātu slimnīca ltn. Krauli, kas bija ievainots galva ar granātas šķembu. Tas nebija viegli izdarāms, jo tiklīdz bruņotais vilciens saka kustēties uz aizmuguri, kājnieki nāca līdz. Maz līdzēja paskaidrojumi un apgalvojumi par drīzu atgriešanos.

Par šis nakts uzbrukumu 5. pulka trieciena grupas komandieris vltn. Sirks žurnāla „Lāčplēsis” 5. burtnīca raksta: ,,Pienākušas rotas nekavējoši tika mestas pret ienaidnieku abos flangos, bet es ar savu rotu gen. Lavenieka (toreiz virsleitnanta) bruņota vilciena atbalsta devos durkļu ciņa paša uzbrucēju centra. Pēc pusstundas ienaidnieks bija atsists, kara lauks bija ka nosēts ar kritušajiem vāciešiem. Saņemam gūstekņus, ieguvām trofejas."

I bruņotais vilciens 9. oktobri vairs nevarēja pabalstīt tāda mēra ka vakar un pagājušo nakti. Vispirms, meklējot arsenāla aizslēga dzelkšņa atsperi, vilciens novēloja izbraukšanu; otrkārt, tas tagad varēja šaut tikai ar vienu lielgabalu. Ari ienaidnieks tagad bija noorganizējis dzelzceļa novērošanu un izdarījis piešaudi, it sevišķi dzelzceļa un šosejas krustojuma, par kuru tālāk bruņotais vilciens nevarēja tikt.

Šodien priekšpusdiena no austrumu frontes Torņakalna ieradās II bruņotais vilciens. Tā ka artilerijas trukuma del kajnieki uz priekšu netika, tad abiem bruņotajiem vilcieniem bija jaielaužas ienaidnieka novietojuma un ar visu savu ierocu uguni jasalauž ta pretošanas.

Izbraukšana trieciena notika pusdiena, pie kam pirmais brauca II bruņotais vilciens. Tuvojoties dzelzceļa un šosejas krustojumam, II bruņota vilciena priekša sprāga divas granātas. Attālums līdz sprādzienam bija par mazu, lai vilcienu apturētu, un trīs vagoni izleca no sliedēm. Glābšanas darbos piedalījās abu bruņoto vilcienu komandas un Pārdaugavas ceļa iecirkņa vadība un strādnieki. Tā ka darbus iespaidīgi traucēja ienaidnieka artilērija, tad bruņotos vagonus izcēla tikai pēc vairākām stundām, bet sliedes beidza labot vēla pievakare. Bojāto vagonu labošanai II bruņotais vilciens aizbrauca uz Šķirotavas darbnīcām. I bruņotais vilciens pievakare atgriežas pie ceļa krustojuma, bet ienaidnieks to turēja zem uguns un pāri tikt tam nevarēja. Ari sliežu ceļš aiz tā vairākās vietas bija artilērijas sašauts.

Nakti sekoja divas pavēles: dienvidu frontes pavēlnieka plkv. Zemitāna — atiet aiz Juglas — un virspavēlnieka gen. Sīmonsona — aizstāvēties Daugavas labajā krasta. Vltn. Veisa grupa atkapas pa Jelgavas šoseju ienaidnieka netraucēta un pienāca pie tiltiem īsi pēc pusnakts. I bruņotais vilciens palika Torņakalna stacija un nogaidīja, kamēr tiltus pārgāja pēdējas vienības, tad reize ar 7. pulka 7. rotas vadu un ložmetēju rotas vadu pārbrauca par tiltu.

10. oktobra agra rīta mums ieradās palīga divi igauņu bruņotie vilcieni. Tie pabalstīja Rīgas aizstāvjus līdz 22. oktobrim. Tūliņ pēc igauņu bruņoto vilcienu ierašanas I bruņota diviziona komandieris vltn. Grosbarts pavelēja mūsu abiem bruņotajiem vilcieniem braukt caur Ieriķiem uz austrumu fronti. Pats diviziona komandieris līdz Ropažiem brauca līdz. Tur, sazinājies ar virspavēlnieka štābu, iepriekšējo pavēli grozīja: I bruņotajam vilcienam lika turpināt ceļu caur Ieriķiem uz austrumu fronti, bet II bruņotajam vilcienam jāatgriežas Rīga dienvidu frontes pavēlnieka rīcība.

Austrumu frontes pavēlnieks I bruņoto vilcienu piedalīja Valmieras pulkam Daugavas krasta aizsardzībai pret varbūtēju upes forsēšanu.

Jau 10. oktobri Bermonta štāba ienāca ziņas, ka pa Jaunjelgavas plosta tiltu uz Daugavas kreiso krastu parejot igauņu divīzija. Ja šis ziņas izrādītos pareizas, tad būtu apdraudēts ne tikai Bermonta armijas spārns, bet ari aizmugure. Šī drauda novešanai Bermonta štābs pārvietoja no Rīgas uz Birzgales-Valles-Bārbeles rajonu vācu leģiona daļas ar uzdevumu aizsprostot pretinieka ceļus uz dienvidiem un rietumiem, bet izdevīga gadījumā ieņemt ari Jaunjelgavu. Tā ka patiesība nekādas igauņu divīzijas nebija, tad vācu leģiona daļas, sakaujot Jaunjelgavas tiltam garnizonu un, izmantojot pontona tiltu, varēja pariet Daugavu un ieņemt 4 km attālo Skrīveru staciju. Ar to tiktu pārtraukta ka satiksme, tā ari piegāde austrumu frontei.

Avots: Latvijas Kareivis

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Nav saiknes

        10.07.1919 | Latvijas armijas dzimšanas diena

        10. jūlijs ir diena, kad tiek izdota Latvijas armijas pavēle Nr.1. Apvienojot Atsevišķo brigādi ar Ziemeļlatvijas brigādi, izveidota Latvijas Armija. Par Latvijas apvienotās armijas pirmo virspavēlnieku tiek iecelts ģenerālis Dāvids Sīmansons.

        Pievieno atmiņas

        11.11.1919 | Bermontiāde: Rīga atbrīvota. Sākas pārējās Latvijas atbrīvošana no krievu- vācu iebrucējiem

        Pēc Vācijas atbalstītās Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas sakāves Rīgā, Latvijas armija uzsāka pārējās Latvijas atbrīvošanu gan no Kurzemes izdzenot Rietumkrievijas armiju, gan no Latgales - boļševistiskās Krievijas Sarkanarmiju.

        Pievieno atmiņas

        Birkas