Dzimis 1879. gadā Pedeles pagastā.

1900. gadā beidzis kā kroņa stipendiāts Baltijas skolotāju semināru. Vairākus gadus nodarbojies skolotāja amatā. Tālāk studējis tautsaimniecību un finansu zinātnes Maskavas komercinstitūtā, ko arī pabeidzis pasaules kara sākumā. Karā iesaukts 1916. gada augustā un kalpojis kājniekos. 1917. g. 1. februārī paaugstināts virsnieka pakāpe. Ņēmis dalību kaujās pie Labušiem, Minskas guberņā, un 27. septembrī pie Seretas pilsētas, Austrijas Bukovinā. Tur apbalvots ar 4. šķiras Jura krustu. Demobilizēts 1918. gada martā Odesā. Novembra sākumā atgriezies Rīgā.

Piedalījies Latvijas Tautas Padomes nodibināšanā un valsts proklamēšanā. Tad pat bijis arī Rīgas pilsētas, valdes un domes loceklis, bet, lieliniekiem iebrūkot, nobīdīts pie malas. Pēc iebrucēju padzīšanas, 1919. g. maijā brīvprātīgi iestājies nacionālā armijā Rīgā. Tā paša gada 16. jūnijā pārgājis Ziemeļlatvijas 2. Cēsu kājnieku pulkā, ar ko pēc landesvēra sakaušanas atgriezies Rīgā. Vēlāk ieskaitīts 8. Daugavpils kājnieku pulkā. Tā rindās izcīnīja slavenās kaujas pret bermontiešiem, reizē būdams arī Tautas Padomes loceklis. Par kaujas nopelniem 3. novembrī paaugstināts virsleitnanta pakāpē. Ar L.K. ordeni apbalvots par to, ka kaujā pie Bolderājas 1919. g. 7. novembrī brīvprātīgi pieteicās un aizgāja ar vadu ienaidnieka aizmugurē, kur, rādīdams drošsirdības piemēru saviem kareivjiem, ielenca ienaidnieku Strelles mājās, pārgāja straujā uzbrukumā, padzina vāciešus un saņēma gūstekņus, 22 zirgus un 2 ložmetējus, ar šādu rīcību saceldams paniku pretinieka aizmugurē un lielā mērā, kā Tautas Padomes loceklis, paceldams garastāvokli mūsējos. No armijas atvaļināts 1920. g. 1. jūnijā. Pašā sākumā, kad nodibināja Lāčplēša ordeni, deleģēts no parlamenta par L. k. o. domes locekli, šo amatu izpildīja līdz 1928. gada 27. novembrim.

Miris 1935. g. 9. maijā, Rīgas 1. pilsētas slimnīcā pēc aklās zarnas operācijas. Apbedīts Brāļu kapos, Rīgā.

Sieva - Milda, dēls Aleksandrs.

Avots: Lāčplēsis, 11.11.1935