Jānis Ducens  bija Latvijas Republikas 1. Saeimas deputāts, apsardzības ministrs, prokurors.

Jānis Ducens dzimis 1888. gada 16. janvārī Strupiņu mājās Piebalgas tuvumā, bet bērnību pavadījis Tenclavu mājās Jaunpiebalgas tuvumā.

Vidusskolas zinības apguva Rīgas Aleksandra ģimnāzijā. Pēc tam gadu strādāju par skolotāju dzimtā pagasta draudzes skolā, bet pēc tam devās zināšanas papildināt uz Maskavu. Tur studē Maskavas Universitātes Juridiskajā fakultātē, kuru absolvē 1915. gadā ar pirmās šķiras diplomu. Studiju laikā Jānis Ducens iestājās akadēmiskajā vienībā Austrums.

Pēc studiju beigšanas iestājas intendantūras dienestā Pēterburgā, bet 1916. gadā iestājas Petrogradas Nikolaja inženieru-virsnieku akadēmijā.

1917. gadā pēc lielinieku apvērsuma izstājās no armijas, atgriezās Latvijā un nodarbojās ar lauksaimniecību un iestājās iestājās Latvijas Zemnieku savienībā.

1918. gadā bija Latvijas Zemnieku savienības centrālbiroja vadītājs Rīgā, arī Tautas padomes loceklis.

Piedalījies Latvijas neatkarības proklamēšanas aktā Nacionālajā teātrī 1918. gada 18. novembrī. Pēc komunistu iebrukuma Latvijā 1918. gadā, kopā arLatvijas pagaidu valdību atkāpās uz Liepāju un iestājās Kalpaka bataljonā.

No 1919. gada janvāra darbojās inženieru-sapieru rotā. 1919. gada 18. jūlijā Ducenu iecēla par nodibinātās Kara tiesas prokuroru.

Bermonta uzbrukuma laikā Ducens studentu rotas sastāvā piedalījās Rīgas aizstāvēšanā.

1919. gada 22. decembrī Ducens kļuva par karatiesu pārvaldes un kaŗa virsprokurora palīgu, bet 1921. gada 12. jūlijā kļuva par šīs pārvaldes priekšnieku un kaŗa virsprokuroru.

1922. gada 18. februārī Ducens izstājās no kaŗa dienesta un pārgāja tiesneša amatā Rīgas apgabaltiesā, varbūt vasarā.

No 1922. gada novembra līdz 1923. gadā janvārim bija Latvijas Republikas 1. Saeimas deputāts, bet no 1923. gada janvāra līdz 1924. gada janvārim bija apsardzības ministrs.

Mira 1925. gada 7. oktobrī no triekas (infarkts).

*****************************************************

Dzimis 1888. g. 16. janv. Jaunpiebalgas pag. Kalna Tenclavās lauksaimnieka ģimenē.

Tēvs Andrejs, māte Marija, dz. Bika. Latvietis, luterticīgs.

Beidzis Aleksandra ģimnāziju Rīgā, gadu strādājis par skolotāju Jaunpiebalgas draudzes skolā. Iestājies MU Juridiskajā fakultātē, kuru beidzis 1915. g. ar 1. šķ. diplomu.

1. pasaules kara laikā 1915. g. sept. brīvprātīgi iestājies Krievijas armijā, dienējis galvenajā intendantūras pārvaldē Petrogradā.

1917. g. maijā iestājies Kara inženieru skolā Petrogradā.

1917. g. nov. lielinieku Oktobra apvērsuma Krievijā laikā piedalījies sadursmēs pilsētā, būdams kara skolas junkurs (Ziemas pilī). Palicis kara skolā līdz 1918. g. janv. beigām.

1918. g. febr. atstājis karadienestu un atgriezies Vidzemē, nodarbojies ar zemkopību.

Bijis Latvijas Tautas padomes loceklis, 1919. g. janv. iestājies Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (no 1919. g. jūl. Latvijas armija), 1919. g. apr. paaugstināts par leitnantu, pēc tam par virsleitnantu.

No 1919. g. jūl. kara prokurors, pēc tam kara virsprokurora palīgs, Kara tiesu pārvaldes priekšnieka vietnieks. No 1921. g. vasaras kara virsprokurors un Kara tiesu pārvaldes priekšnieks.

No 1921. g. arī likumzinātņu priekšmeta pasniedzējs Latvijas Kara skolā. 1922. g. 10. martā atvaļināts no armijas.

1922. g. 17. janv.–1923. g. 26. janv. un no 1924. g. 7. febr. bijis Rīgas apgabaltiesas loceklis; strādājis 2. civilnodaļā.

Bijis Satversmes sapulces loceklis un 1. Saeimas deputāts no LZS saraksta.

1923. g. 26. janv.–1924. g. 26. janv. kara ministrs.

Nacionālo Latvijas armijas atvaļināto karavīru biedrības goda biedrs.

Miris 1925. g. 7. okt.  ar sirdstrieku (infarktu). 

Apbedīts Rīgā, Meža kapos.

Neprecējies.

Studentu vienības “Austrums” vecbiedrs.

A. LNA LVVA, 1536. f., 2. apr., 270. l.; 3318. f., 2. apr., 58. l., 207.–213. lp.; LDG; Leitāns P. Atmiņas par Latvijas tiesu darbības sākumu. Jurists. 1937. Nr. 1/2, 17. lp.; EVP.

No laikrakstā “Latvijas Kareivis” 1925. g. 9. okt. publicētā raksta “Bij. kara min. J. Ducena piemiņai”: “Ducens vispirms bija ļoti atklāts raksturs un goda vīrs. Šīs īpašības viņš arī citos ļoti cienīja, cilvēkus vērtēdams pēc viņām. Kad Ducens vēl bija kara ministrs, viņš šo rindiņu rakstītājam reiz stāstīja par kādu augstāku no Krievijas atbraukušu latviešu virsnieku. Pie viņa tam visvairāk paticies tas, ka viņš, taisni no dzelzceļa stacijas nākdams, gājis priekšā stādīties kara ministram, neiedams nekādus sāņu ceļus, kā to darījuši daudzi citi. Viņš bija arī ļoti noteikts un stingrs savos spriedumos un darbībā, caur to panākdams pie saviem apakšniekiem un darba biedriem vispārēju cienību. Savos politiskos uzskatos viņš bija konservatīvs un viņam bija savas sevišķas domas par to, kā tikt ārā no mūsu dienu politiskā haosa. Viņš, lai gan ilgus gadus nodzīvojis pilsētās, bija pilns lauku psiholoģijas. Arvienu viņš mīlēja pastrīpot, ka pie viņa rakstura veidošanas galvenie nopelni esot viņa ģimenes tradīcijām, kuras bijušas gluži latviskas.”