Polijas- Lietuvas valsti kopš 18. gadsimta bija okupējušas Krievijas impērija un Prūsija. Lielāko Polijas teritorijas daļu okupēja Krievijas impērijā, kuras attieksme pret jūdiem bija klaji ierobežojoša. Pēc Lielā Ziemeļu kara un vēlāk okupētajām Rietumu teritorijām, kurās nebija būtiski ticības brīvības ierobežojumi, Krievijas impērija 1791. gadā izveidoja "nometinājuma joslu", ārpus kuras jūdiem dzīvošana bija ievērojami ierobežota (Kurzemes hercogisti, kurā jūdiem bija visai plašs tiesbas kopās 1570. gada (Piltenes apgabalā) krievi okupēja 1795. gadā).

Vienlaikus ar Rietumeiropu, arī Krievijā 19. gadsimtā sākās zināmi "atmodas procesi", taču atšķirībā no pārsvarā monoetniskām Rietumeiropas valstīm, Krievijas impērija okupēja vairāku simtu tautu teritorijas. Lai panāktu šo teritoriju rusifikāciju, Krievija izmantoja gan vienkāršu iekaroto teritoriju iedzīvotāju genocīdu (čerkesi u.c.), gan tiešus "kultūras"līdzekļus (uzspieda valodu, ticību utt.), gan netiešus - kā iekaroto teritoriju nāciju sanaidošanu. Pēdējās dēļ, piemēram, krievi atbalstīja labi izglītoto, bet dubulti apspiesto latviešu vēršanos pret baltvāciešiem, un vienlaikus visur- pret jūdiem, jo tos neaizstāvēja neviens. Sekojoši, vienlaikus ar būtisku rusifikācijas pieaugumu, nometinājuma joslā arvien biežāk notika "pogromi"- fiziska izrēķināšanās ar jūdiem, kuri tika vainoti faktiski jebkurās krievu kolonistu radītajās ekonomiskajās u.c. problēmās. Latvijā pogromi nebija izplatīti latviešu izglītotības dēļ. 

19. gadsimta beigās, bēgot no "žīdu pogromiem" Krievijas impērijas Ukrainas, Polijas teritorijām, Latvijas teritorijā ieradās ap 20 tūkstošiem ebreju bēgļu no Ukrainas un Baltkrievijas, palielinājās saimnieciskā konkurence laukos un Latvijas teritorijas mazpilsētās un krievu slepenpolicija reliģiju varēja izmantot kā ieroci. Tomēr Krišjānis Valdemārs aicināja mācīties no ebrejiem, kā tikt pie turības, pārņemt viņu darbaspējas un prasmi atrast jauno, noderīgo. Avīze "Dienas Lapa" 1886. gada 14. oktobrī uzsvēra, ka ebreji "mums der par dzīvu pierādījumu, cik ļoti var stiprināties kāda maza, nicināta tautiņa, pie viņiem mēs skaidri redzam, ko panāk caur izmanību, pacietību un savstarpēju ciešu kopību".

***

1881. gada Ziemassvētkos Varšavas Svētā Krusta baznīcas apkaimē izcēlās panika, jo kāds sāka saukt, ka baznīca ir aizdegusies. Panikas rezultātā tika samīdīti 29 cilvēki.

Tūlīt pēc notikušā izplatījās baumas, ka paniku izraisījuši jūdu kabatzagļi, un sākās jūdu grautiņš ("pogroms"), kura rezultātā 2 dienas tika postīti ebrejiem piederošie īpašumi un arī vairāki cilvēki noslepkavoti.

Virkne ebreju un poļu vēsturnieku (Simon Dubnow, Yitzhak Gruenbaum, Frank Golczewski, Magdalena Micinska) norāda, ka grautiņu visdrīzāk izplānoja un realizēja cariskās Krievijas slepenpolicija, kuras ierasts rusifikācijas un nacionālo minoritāšu iznīcināšanas līdzeklis šo okupēto minoritāšu dzimtajās teritorijās bija to sarīdīšana savā starpā. Gan kādreizējā Eiropas lielvalsts, kura spēja gadsimtus Eiropu (arī Baltiju) pasargāt no krievu- tatāru ordām, gan poļu katoļu ticība, gan, protams, arī jūdaisms "traucēja", jo nepakļāvās krievu šovinistu pārvaldībai.

Uz dienestu iesaisti norāda gan daudzi līdzīgi grautiņi citviet, gan arī šajā gadījumā tūlītēji atrastie panikas izraisīšanas "vaininieki", no kuriem 2 kabatzagļi atradās cietumā jau pirms viltus ugunsgrēka izraisītās panikas.

Tāpat,- poļu inteliģence tobrīd tūlītēji reaģēja ar daudzām nosodošām publikācijām laikrakstos, norādot, ka šie grautiņi ir pretēji poļu interesēm un izdevīgi vienīgi krievu šovinistu politikai okupētajā Polijā, jo cietēji būs poļi un ebreji, bet ne Krievijas okupanti.