1917. gada 17. martā, pēc Februāra revolūcijas Krievijas impērijā, Ukrainā, Kijevā  tika nodibināta Ukrainas Centrālā Rada, kas pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada 20. novembrī pasludināja autonomas Ukrainas Tautas Republikas izveidi.

Savukārt, Harkovā 1917. gada 25. decembrī sanākušais 1. Visukrainas padomju kongress pasludināja Ukrainas Strādnieku, zaldātu un zemnieku padomju deputātu republikas izveidi.

1918. gada 25. janvārī, pēc tam, kad Padomju Krievijas valdība pieteica ultimātu Ukrainas Tautas Republikas valdībai, pēdējā deklarēja Ukrainas Tautas Republikas neatkarību no Krievijas un noslēdza tiešu miera līgumu ar Centrālajām lielvalstīm.

1918. gada martā, pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas Padomju Krievija apņēmās tūlīt slēgt mieru ar Ukrainas Tautas Republiku un atzīt šīs valsts miera līgumu ar četru valstu savienību. kā arī Krievijas Sarkanā  armija atkāpās no Ukrainas teritorijas, 

1918. gada 29. aprīlī ar Vācijas atbalstu Pavlo Skoropadskis gāza Ukrainas Tautas Republikas valdību un pasludināja Ukrainas valsts (ukraiņu: Украї́нська держа́ва) izveidi Vācijas protektorātā.

1918. gada 16. oktobrī  Austroungārijas ķeizars Kārlis I parakstīja manifestu par impērijas pārveidi suverēnu nacionālo valstu savienībā, un 19. oktobrī Ļvovā tika pasludināta Rietumukrainas Tautas Republika (ukraiņu: Західноукраїнська Народна Республіка, RTR),

1918. gada 21. novembrī  RTR valdība Polijas karaspēka uzbrukuma dēļ no Ļvovas atkāpās uz Ternopoli.

1918. gada 14. decembrī Kijevu ieņēma Ukrainas Tautas Republikai lojālas karaspēka vienības, jo pēc Novembra revolūcijas vācu armija tika atvilkta no Ukrainas

1919. gada 22. janvārī Kijevā noslēdza līgumu par Rietumukrainas apvienošanos ar Ukrainas Tautas Republiku.

1919. gada 10. martā Krievijas atbalstītā 3. Visukrainas padomju kongresā Harkovā 1919. gada 10. martā izsludināja Ukrainas Sociālistiskās Padomju Republikas (Ukrainas SPR) izveidi.

Līdz 1919. gada jūlijam Polijas, Rumānijas un Čehoslovākijas armijas ieņēma gandrīz visu Rietumukrainas teritoriju un to sadalīja starp šīm valstīm, bet Krievijas Sarkanā Armija ieņēma lielāko daļu pārējās Ukrainas teritorijas. Ukrainas Tautas Republikas Direktorijas priekšsēdis Simons Petļura kontrolēja vienīgi Podoliju (tagad Vinnicas apgabals). 

1919. gada augustā-septembrī Deņikina komandētās Dienvidkrievijas Brīvprātīgo armijas ofensīvas rezultātā Krievijas Sarkanā armija atkāpās no Ukrainas, bet pēc uzvaras Orlas-Kromu operācijā 1919. gada decembrī atkal atguva Harkovu, Kijevu un tagadējo Doņeckas apgabalu.

1920. gada 21. aprīlī  Ukrainas Tautas Republikas valdība noslēdza militāru savienību ar Polijas Republiku un kopīgi uzsāka lielu uzbrukuma operāciju Kijevas virzienā, ko ieņēma 7. maijā.

1920. gada 12. jūnijā Krievijas Sarkanā Armija trešo reizi ieņēma Kijevu un, turpinot uzbrukumu rietumu virzienā, pakļāva visu Ukrainas teritoriju, izņemot Galīciju.

1920. gada augustā, pēc Polijas uzvaras pār Krievijas Sarkano armiju kaujā pie Varšavas, Polijas armija devās Krievijas Sarkanaji armijai pretuzbrukumā un ieņēma Ukrainas rietumu daļu līdz Žitomirai.

1920. gada 10. novembrī Ukrainas Tautas Republika tika likvidēta, bet tās valdība turpināja darbību trimdā.