Latvijas Televīzija (LTV) ir valstij piederošs uzņēmums.

Vēsturiski skatot, Latvijas Valsts radio un televīzijas centra pirmsākumi ir saistīti ar radio vēsturi Latvijā, kas aizsākās 1924. gadā, kad Satiksmes ministrijas Pasta un telegrāfa virsvaldes sastāvā tiek izveidota Radiocentrāle. Trīsdesmitajos gados tā tiek pārveidota par Radionodaļu, vēlāk par Radiodaļu, bet kopš 1938. gada par Latvijas radiofonu. Tā sastāvā bija izveidota Tehniskā daļa, kuras pārziņā bija radiofona centrāle, raidītāji, pieslēguma un satiksmes nodaļa, laboratorija un darbnīcas.

Pirmā, eksperimentālā TV pārraide Latvijā notika 1937. gada 10. novembrī, kad entuziastu grupa prezentēja TV iespējas apmēram 500 cilvēku lielai grupai Rīgā. Sākotnējās TV iespējas un arī izvēlētā tehnoloģija neguva īpašu atsaucību, jo attēls bija neliels un neskaidrs. Plašāku atīstību TV ieviešana Latvijas neatkarības pēdējos gados neguva, bet iesāktos eksperimentus pārtrauca okupācija un 2. Pasaules karš. Iegūtā pieredze tika zaudēta- un daudzi Latvijas speciālisti tika nogalināti, represēti vai devās trimdā, savukārt, tehnoloģiski atpalikušajā PSRS komunistu pārvalde vēl nebija apzinājusi televīzijas, kā centralizēas masu "zombēšanas" instrumentu iedzīvotāju pašu mājās un vairāk orientējās uz kinoteātru celtniecību.

Līdz 1940. gada septembrim Latvijas radiofonu vadīja inženieris Jānis Linters (1879-1963). Šajā laikā tiek uzceltas raidstacijas Rīgā, Madonā, Kuldīgā un Liepājā.  

1951. gada janvārī pēc toreizējā Sakaru ministra Aleksandra Aleksandrova iniciatīvas no Maskavas TV centra uz Rīgu tika atvests Maskavai nevajadzīgs, firmas DuMont TV raidītājs.

To PSRS Sakaru ministrijas pārstāvis iegādājās ASV. Bet diemžēl tas nebija izmantojams, jo tā ekspluatācijā nebija iespējams lietot vietējā ražojuma raidlampas un raidītājs bija jāpārkonstruē.

Kad raidītājs tika nogādāts Rīgā, toreizējā Latvijas PSR valdība lūdza PSRS Sakaru ministriju veikt raidītāja rekonstrukciju. Šis lūgums tika noraidīts, un atlika raidītāja rekonstrukciju veikt pašiem. Uzdevums tika uzticēts Republikāniskā radiocentra Ulbrokas radioraidstacijas inženierim Georgam Lurie, kas kopā ar inženieru un tehniķu grupu veica raidītāja pārbūvi.

Uzdevums tika paveikts divu gadu laikā.

Rīgas televīzijas centra izveidošanai bija nepieciešamas telpas, kuras tika piešķirtas Āgenskalnā, Linarda Laicena ielā 62 (tagadējā Nometņu iela), bijušajā Igauņu biedrības namā. Tajā ilgāku laiku bija darbojies Jelgavas drāmas teātris, kas 1953. gada septembrī atgriezās Jelgavā.

Ēka tika daļēji pārbūvēta un piemērota televīzijas vajadzībām — tika izbūvētas studijas un citas tehnikai nepieciešamas telpas. Sākotnēji, kamēr nebija uzbūvēts televīzijas tornis, antena tika uzmontēta uz blakus esošās pašas augstākās ēkas jumta. Lai paātrinātu darbus, 1954. gada februārī tika palielināts darbinieku skaits un izveidotas divas brigādes. Rūpnīcā VEF īsā laikā tika uzkonstruēti un izgatavoti video un skaņas raidītāju frekvenču atdalīšanas filtri, Rīgas Radiorūpnīca palīdzēja galvanizēšanā.

1954. gadā Latvijā bija pirmā no tobrīd PSRS (Krievijas) okupētajām Baltijas valstīm, kurā tika izveidota televīzija. Līdz tam Padomju Savienības teritorijā televīzija bija vēl tikai Maskavā, Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga) un Kijevā.

Televīzijas tornis tika uzbūvēts turpat Āgenskalnā, Nometņu ielā 62 un tas tika pieņemts ekspluatācijā reizē ar Rīgas Telecentra televīzijas studiju kompleksu 1955. gada aprīlī. Āgenskalna televīzijas torņa augstums bija 110 metri. Rīgas telecentra TV studijas aparatūru un iekārtas tika izgatavotas Ļeņingradas rūpnīcā, no kurienes tās uz Rīgu sāka piegādāt 1954. gada augustā. Septembrī tika uzsākta iekārtu montāža un pārbaude.

Pirmā izmēģinājuma televīzijas pārraide Latvijā notika 1954. gada 6. novembrī.

Tika demonstrēta Rīgas kinostudijas mākslas filma "Mājup ar uzvaru".

Pirmos vārdus paziņoja diktori Aina Grīviņa un Jurijs Kočetkovs: "Sākam Rīgas televīzijas eksperimentālās pārraides. Šodien jūs redzēsiet filmu "Mājup ar uzvaru"".

Pirmo televīzijas pārraidi Rīgā varēja redzēt tikai 20 televizoru īpašnieki, kuri izmantoja pirmos padomju televizorus "KVN", kuru ekrāna izmērs bija 18 cm pa diagonāli.

Regulāri raidījumi sākās 1954. gada 20. novembrī.

Televīzijas centram tajā laikā vēl nebija atļaujas veidot televīzijas pārraides, bet gan tikai tehniski nodrošināt to veidošanu un pārraidīšanu.

1955. gada 31. martā PSRS Kultūras ministrija, pamatojoties uz PSRS Ministru padomes rīkojumu, izdeva pavēli par Rīgas Televīzijas studijas dibināšanu. Par tās direktoru tika iecelts Kazimirs Jalinskis. Kopš tā laika par televīzijas programmu saturu rūpējās Rīgas Televīzijas studija (tagad Latvijas televīzija), bet ar programmas pārraidīšanas tehnisko nodrošināšanu atbildēja Republikāniskais radiocentrs (tagad Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs).

***

1937. gada 10. novembris- pirmā apzinātā un plaši medijos atspoguļotā eksperimentālā televīzijas pārraide Rīgā, kuru vēro ap 500 interesentu pie viena TV uztvērēja

1954. gada 6. novembrī - Rīgas televīzijas centra pirmais raidījums.

1958. gads - sāk raidījumus Kuldīgas RTS. Republikas raidošo tīklu attīstības sākums.

1961. gads - Rīgā uzsāk otras TV programmas - Maskavas CT programmas retranslāciju. Otrā TV raidošā tīkla attīstības sākums.

1968. gads - otrajā raidošajā tīklā sākas regulāri krāsu televīzijas raidījumi (Maskavas CT programma). 

1974. gads - Rīgas TV studija uzsāk krāsu TV raidījumus.

1975. gads - Rīgā uzsāk raidījumus trešais TV raidītājs. Trešā TV tīkla attīstības sākums.

1986. gads - sāk raidījumus jaunā Rīgas radio un televīzijas stacija, kā arī jaunais televīzijas studiju komplekss Zaķusalā.

1991. gads - pirmo privāto televīzijas sabiedrību veidošanās un darbība.

1998. gads - atklāta pirmā neapkalpojamā radio un televīzijas stacija Latvijā - Viesītes NRTS.

2002.gada maijā - uzsāk digitālās televīzijas tīkla testa pārraides.