Rolands Tjarve dzimis 1966. gadā.

Rolanda māte ASTRĪDA SMUTOVA dzim. Tjarve,
mātes vīrs Visvaldis Smutovs, 
brālis GVIDO SMUTOVS, 
Rolanda mātes brālis Juris Tjarve (08.05.1942 - 14.11.1987), Valmieras tehniskās inventarizācijas biroja darbinieks,

Žurnālistikas lauciņā Tjarve darbojies kopš 80. gadu beigām. Strādājis laikrakstā “Vefietis” un vadījis programmas Latvijas Radio.

1991. gadā viņš beidzis LU Filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļu. 

1994. kļuva par Valsts reformu ministrijas (ministrs Māris Gailis) preses sekretāru, vēlāk- Ministru prezidenta Māra Gaiļa padomnieks un preses sekretārs. 

1995. gadā viņš ievēlēts Nacionālajā Radio un televīzijas padomē, kurā darbojies līdz 1998. gadam.

1996. gadā darbojies AS "PRESES APVIENĪBA" valdē

1998.gadā Tjarve kļuva par Latvijas Televīzijas ģenerāldirektoru. Amatā viņš nostrādāja līdz 2002. gadam, kad viņš no amata tika atcelts. 

Tieši profesionālo darbību Televīzijā un iestāšanos par tās darbiniekiem izceļ mediju jomas profesionāļi.

No 2002. gada  darbojies uzņēmējdarbībā, kopā ar publicistu Juri Lorencu nodibinot SIA "Komunikāciju stratēģijas un projektu vadība", kurā līdzīpašnieks un valdes loceklis (ar pārtraukumiem) bija līdz pat savai nāvei. Bijis SIA  "VISUAL MEDIA", valdes loceklis, SIA  "VIDZEMES INVESTĪCIJU PROJEKTS" līdzīpašnieks.

Aktīvi iesaistījies arī sabiedriskajā dzīvē- darbojies biedrībās, (tai skaitā to valdēs) "Latvijas Projekts", "Latvijas Raidorganizāciju asociācija", "Cēsinieku klubs", "Latvijas Žurnālistu savienības" arodbiedrībā, "Latvijas Žurnālistu asociācija", Latvijas studentu korporācijā "Beveronija"

No 2003. gada R. Tjarve kļuva par LU mācībspēku. Vienlaikus bijis ziņu aģentūras LETA valdes loceklis līdz 2004. gadam

No 2004. līdz 2006. gadam Tjarve bijis “Elektronisko sakaru direkcija” padomes loceklis

No 2004. līdz  2007. gadam AS “airBaltic” bija padomes loceklis

No 2007. gada līdz 2011. gadam Tjarve bijis arī valsts kontrolieres I.Sudrabas padomnieks.

No 2017. gada viņš bija LU Komunikācijas un inovāciju departamenta mediju direktors.

Tjarve strādājis arī kā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras direktora padomnieks un valdes loceklis, kā arī rīkotājdirektors uzņēmumā “Komunikācijas stratēģijas un projektu vadība”.

Tjarve bija vairāku zinātnisku publikāciju autors.

Pēc sievas- N. Ločmeles teiktā tviterī- miris no vīrusa Covid-19 radītājām komplikācijām:

"Paldies par profesionalitāti un iejūtību LIC reanimatologiem, kas divas nedēļas neatlaidīgi cīnījās par mana vīra dzīvību. Vēlos arī aicināt ikvienu - saudzējiet sevi, līdzcilvēkus un īpaši mediķus šajā epidēmijā. Vīruss ir viltīgs un dzīvība ir trausla, lai cik veseli un šķietami neievainojami mēs justos." https://twitter.com/NellijaL/status/1249016105169031170  

Tuvinieki izveidojuši Rolanda Tjarves piemiņas lapu - https://www.rolandstjarve.lv/

***

Pēc VDK kartotēkas publiskošanas, kļuva zināms, ka LU pasniedzējs Rolands Tjarve ar segvārdu "Rihards", kurš VDK ticis vervēts 1986.gadā,

Pats viņš aģentūrai LETA sacīja, ka par savas kartiņas esamību "čekas maisos" nav zinājis. Viņš skaidroja, ka vienīgais iemesls, kāpēc viņš ir minēts "čekas maisos", ir tāpēc, ka 1984.gadā, studiju laikā, esot pirmajā kursā, iesaukts iekšlietu karaspēkā un aizsūtīts uz Ziemeļkaukāzu speciālā apakšvienībā, apsargājot par īpaši smagiem noziegumiem notiesātus noziedzniekus. Tjarve uzsvēra, ka divu gadu laikā, kurus pavadīja šajā apakšvienībā, divas vai trīs reizes nācies konvojēt apsūdzētos uz tiesu, kā arī pirms un pēc šī konvoja bijusi jāiziet instruktāža un jāparakstās, ka neizpaudīs neko par redzēto tiesā un VDK izolatorā. "Tas ir vienīgais kontakts man ar "čeku", kā arī vienīgais izskaidrojums, kā varēja rasties mana kartīte šajā arhīvā. Mana sirdsapziņa ir tīra, es neesmu darījis nekādu kaitējumu cilvēkiem," sacīja Tjarve. Vienlaikus viņš norādīja, ka dosies uz tiesu, "lai pierādītu, ka nekad nav sadarbojies ar VDK".

************

Nellija Ločmele 15. aprīlis 11.54   Statistikā viņš ir anonīms pacients ar smagu slimības gaitu. Rolands Tjarve — mans vīrs, kuru nonāvēja Covid-19

Telefona zvans mani uzrauj no miega Klusās sestdienas rītā. Istabas pustumsā pulksteņa sarkanais tablo rāda 6.39. Uzreiz atpazīstu ciparu virkni mobilajā ekrānā, un sirds sāk neprātīgi skriet — es saprotu, ka noticis nelabojamais.

Uz šo pašu telefona numuru divas nedēļas katru rītu un vakaru esmu zvanījusi, lai reanimācijas nodaļā uzzinātu, kā vīram klājas. Viņš ir smagākais Covid-19 pacients Latvijas Infektoloģijas centrā — vīruss ir tā sabeidzis plaušas, ka viņš pats elpojot vairs nespēj nodrošināt vajadzīgo skābekļa līmeni asinīs un kopš 29. marta viņa dzīvību uztur mākslīgās elpināšanas aparāts.

Vēl dažas sekundes izmisīgi ceru uz brīnumu, līdz beidzot paceļu klausuli. «Mēs izdarījām visu iespējamo,» ārsts saka nogurušā balsī. Rolands ir miris. Viņa sirds ir apstājusies, bet manējā panikā dauzās. Es dzirdu, ko ārsts vēl saka par turpmāko procesu, morgu un dokumentiem, bet visu šo daudzo vārdu īstā jēga ir viena — mana līdzšinējā pasaule ir sabrukusi. 

Mūsu 26 gadus ilgo kopējo dzīvi 26 dienās ir izbeidzis vīruss, par kuru vēl pirms dažiem mēnešiem neko nezinājām, bet pirms četrām nedēļām pie vakariņu galda jokojāmies par karantīnai sapirktajiem pārtikas krājumiem.

Pēc nule ieviestās ārkārtas situācijas ģimenes lokā vienojāmies, ka drošības labad noteikti jāizolē vecāki. Paši par sevi nešaubījāmies, ka esam ārpus riska grupām, — uz ārzemēm tagad neesam braukuši, esam spēka gados, nesmēķējam un neslimojam. Jā, Rolanda darbs LU nozīmēja stresu pārpārēm, un imunitāti jau tas nekādi neuzlabo. Taču šajā sezonā abi kļuvām par «roņiem» un iknedēļas aukstajā peldē — lietus vai sniegs —  jutāmies norūdījušies un veseli.

Tomēr vīruss izrādījās daudz viltīgāks nekā riska grupu demogrāfija.

Rolands saslima pēkšņi un smagi. Svētdien, 15. martā, mēs vēl Lielupē peldējām, bet 16. martā viņš jau gulēja mājās ar augstu temperatūru un šausmīgām galvassāpēm. Klepus nebija, tas pievienojās krietni vēlāk. Ārsts diagnosticēja kādu plaši izplatītu vīrusu, izrakstīja zāles. Taču temperatūra nepārgāja, nespēks lika palikt gultā. Drudža mocīts, savā dzimšanas dienā 20. martā viņš izmeta melnu jociņu par miršanas un dzimšanas datuma sakritību. Man tas nelikās smieklīgi, lūdzu veikt analīzes. 23. martā uzzinājām rezultātu — «SARS-CoV-2 Pozitīvs».

Koronavīrusa inficēšanās avots nebija izsekojams, diagnozes apstiprināšanas brīdī pacients jau nedēļu bija pavadījis mājās. Šis bija starp pirmajiem neizsekojamas inficēšanās gadījumiem Latvijā un epidemioloģiskajā izmeklēšanā avots joprojām nav atrasts.

Ārsts nelika doties uz slimnīcu, iekaisuma ārstēšanai nozīmēja antibiotikas. Zāles sākotnēji iedarbojās, bet tad augstā temperatūra atgriezās. Pievienojās klepus, arī elpas trūkums. Tālākie notikumi risinājās kā paātrinātā filmā — 26. martā izsaucu ātro palīdzību, kas nogādāja Rolandu Infektoloģijas centrā. Kad promejot apskāvāmies, mēs nedomājām, ka redzam viens otru pēdējo reizi mūžā.

Tovakar sazvanījāmies un Rolands teica, ka pieslēgts sistēmai, jūtas labāk. Taču plaušu rentgens bija briesmīgs — apbusēja pneimonija. Nākamajā dienā viņu pārcēla uz Reanimācijas nodaļu. Tobrīd vēl tikai drošības dēļ, lai pa brīvdienām smalkie aparāti rūpīgi uzmanītu veselības stāvokli. Rolands īsi piezvanīja, lai brīdinātu, ka tūlīt mobilais telefons jānodod un sakari pārtrūks. Viņam vēl bija spēks pasūkstīties par pārāk plānu segu un bargu nodaļas māsiņu — man tā šķita laba zīme. Pajokojām, ka esmu tomēr labāka aprūpētāja un īstenībā nebiju pelnījusi salīdzinājumu ar koncentrācijas nometnes uzraugu tikai tāpēc vien, ka mājās ik pa laikam mudināju viņu celties no gultas un mazliet pavingrot. Tā bija mūsu pēdējā saruna.

Sestdien stāvoklis strauji pasliktinājās, Rolandam sāka dot skābekli. Viņš vēl bija ticis pie telefona un atsūtīja īsziņu, ka guļ ietīts vados, ar masku galvā, tomēr ir vieglāk. «Mīlu Tevi» viņš uzrakstīja ar piecām izsaukuma zīmēm, bet beidzamais teikums bija bez punkta — «Viss būs labi».

Svētdien viņš vairs nespēja pats pietiekami elpot un ārsti pieslēdza plaušu ventilācijas iekārtai, lai nodrošinātu skābekli. Nākamās divas nedēļas bija mokoši «amerikāņu kalniņi» ar infekcijas saasinājumu un kritumu, zāļu nomaiņu, atkārtotiem rentgeniem. Slimība bija agresīva, nepiekāpīga.

Šīs divas nedēļas bija elle manā dzīvē. Atrados mājas karantīnā kā Covid-19 pacienta tiešā kontaktpersona. Mans vīrusa tests bija negatīvs, taču naktī reizēm modos aukstos sviedros, jo šķita — pati arī saslimstu. Nemitīgo roku mazgāšanu, kas bija mana ikdiena, kamēr rūpējos par vīru mājās, tagad aizstāja temperatūras mērīšana katrā brīdī, kad likās, ka piezogas vīrusa drebulis.

Turpināju attālināti vadīt redakcijas darbu, bet patiesībā dzīvoju telefonā. Slimnīca, vīra mamma, ģimene, draugi, kolēģi — visi tuvākie gaidīja jaunumus. Un man bija uzticams atbalsta loks, ar ko izrunāties. Lai gan centos saprātīgi organizēt informācijas plūsmu, bija dienas, kad zvanu saraksts aizņēma piecus telefona ekrānus. Kad sākās stipras sāpes kaklā, biju pārliecināta, ka vīruss mani tiešām pievarējis, bet patiesībā iekaisa balss saites.

Taču nekas nebija stindzinošāks par bailēm, ar kādām rītos modos un noskaņojos zvanam uz slimnīcu. Jau pirmajā dienā noskaidroju — ja pacients reanimācijā nomirst, piederīgajiem to uzreiz paziņo. Tātad nakts bez slimnīcas zvana nozīmēja, ka viņš ir dzīvs. Bet mana cerību latiņa, protams, bija daudz augstāka — gaidīju vīra atveseļošanos. Es gaidīju, ka plaušas atgūsies un viņš atsāks elpot pats. Es gaidīju, ka viņš no mākslīgi uzturētā miega atmodīsies un piezvanīs. Es gaidīju, ka atgriezīsies mūsu dzīve.

Reanimācijas nodaļas dežūrās mainījās trīs ārsti, kuru balsis ir iegravētas manā atmiņā. Tās bija ļoti svarīgas balsis šajās divās nedēļās, kad Rolands vairs nespēja runāt. Profesionāli, pacietīgi un iejūtīgi viņi atbildēja uz jautājumiem. Bija godīgi un tieši. Taču mans prāts it kā sadalījās divās daļās: es neatlaidīgi taujāju pēc faktiem, tomēr tie nespēja ietekmēt manas cerības. Es nerakņājos internetā, man nerūpēja statistika — mani interesēja viena cilvēka izveseļošanās, pat ja tas būtu vienīgais gadījums no miljona, pat ja tam jābūt brīnumam. Dienu no dienas dzīvoju ar apņemšanos nepadoties un atkārtoju mantru: Rolands cīnās, ārsti cīnās, es cīnos. Lai milzīgo stresu izturētu, turējos pie dzelžainas disciplīnas: cigun prakse, spēka vingrinājumi, auksta duša. Nekādas gaušanās un sevis žēlošanas. Bet bija rīti, kad izkāpt no gultas likās grūtāk, nekā uzkāpt Fudzi kalnā, ko mēs ar Rolandu reiz bijām paveikuši kopā. Taču tagad mēs nebijām kopā — es biju viena, jo sasodītais vīruss bija vīru novedis reanimācijā.

Atrisinājumu jūs zināt, 11. aprīļa rītā mani pamodināja ārsta zvans. 

Joprojām nespēju noticēt, ka Rolanda vairs nav. Viņš bija talantīgs vadītājs, izcils pasniedzējs, harismātiska personība ar lielisku humora izjūtu, jebkuras kompānijas dvēsele un vienkārši dāsns, labestīgs cilvēks. Sāpes, ko viņa aiziešana rada ģimenei, draugiem un kolēģiem, ir neaptverami smagas. Taču tas nav vienīgais iemesls, kāpēc nolēmu publiski dalīties ar šo traģisko pieredzi. Es laikam nebūtu saņēmusies to darīt, ja sāpēm nepievienotos dusmas.

Pirmdienas rītā, kad pirmo reizi pēc briesmīgās vēsts saņemšanas beidzot sajutu spēkus paņemt telefonu un sākt atbildēt uz simtiem līdzjūtības apliecinājumu, mani apstulbināja ziņa WhatsApp čatā. Kāds vīra kursabiedrs — sakarīgs un tiešām sirsnīgs čalis — atrakstīja, ka pie viņa mājās tūlīt būs pulcēšanās Rolanda piemiņai un viņi gaida kādu vēsti arī no manis. Es uzsprāgu! 

Cik cilvēkiem vēl ir jānonāk pie elpināšanas aparāta un morgā, lai visi beidzot saprastu situācijas nopietnību? Ja pat kursabiedriem Rolanda pēkšņā nāve nav pietiekams brīdinājums, ka vīruss ir bīstams un ārkārtas situācijas aizliegums pulcēties ir jāņem nopietni, tad kas spēs pārliecināt? Kā jēdzīgi cilvēki var būt tādi covidioti?

Protams, mēs pieminēsim Rolandu. Viņa miesu kremēs, un pēc ārkārtas situācijas beigām mēs visi, kuriem viņš bijis svarīgs, sapulcēsimies skaistā atvadu pasākumā — tādā, kādu viņš ir pelnījis, bez 2 m distances. Bet tagad ir jāpaliek mājās!

Tāpēc nolēmu — man atklāti jāizstāsta mūsu stāsts. Jo Covid-19 upuri nav anonīmi cipari bezkaislīgā SPKC datu apkopojumā, tie ir dzīvi cilvēki, kuru nāve ir pāragrs un ļoti sāpīgs zaudējums. Zaudējums, kuru var aiztaupīt ar saprātīgu rīcību epidēmijas ierobežošanai. Lūdzu, palieciet mājās un ievērojiet visus citus aizliegumus, jo Rolanda pieredze rāda — vīruss ir viltīgs, un dzīvība ir trausla.

Avots

Ņemot vērā savu lielo un vērā ņemamo pieredzi, Rolands 2013.gadā piedalījās konkursā uz darbu LTV valdē, taču tika izbrāķēts, jo neesot vajadzīgā reputācija. Kā liecina arhīva dati, tad :

Biznesa portālam db.lv, interesējoties par to, kādēļ tieši R. Tjarve nav ieteikts, I. Kamarūte savā atbildē skaidroja, ka «šībrīža NEPLP izsludinātajā konkursā uz valsts SIA Latvijas Televīzija valdes locekļu amatiem kandidātiem jāatbilst vairākām prasībām. Laba reputācija ir viena no tām.»

«Pievēršot uzmanību R. Tjarves iepriekšējai profesionālai pieredzei, jāmin sabiedrībai publiski pieejams fakts, ka 2002. gada 14. februārī ar Nacionālās radio un televīzijas padomes lēmumu tika atbrīvota LTV valde, t.sk. arī ģenerāldirektors Rolands Tjarve - par valsts uzņēmuma vadītāja rīcību, kas ir pretēja valsts interesēm. Lai gan R. Tjarve tiesā šo lēmumu apstrīdēja, jāatzīmē, ka visu instanču tiesas viņa sūdzības noraidīja,» turpināja skaidrot I. Kamarūte.

2002.gada sākumā Nacionālā radio un televīzijas padome atcēla R. Tjarvi no LTV ģenerāldirektora amata saistībā ar būtiskiem pārkāpumiem televīzijas finanšu vadībā, taču mediji to saistīja ar politisko spēku vēlmi ietekmēt LTV priekšvēlēšanu periodā, liecina aģentūras LETA arhīvs.

Šīs nelielais ieraksts tikai apliecina, cik vieglprātīgi un paštaisni gan mediji, gan ļaudis, kuri apveltīti ar varu vērtēt citus, uzliek spiedogu kādam citam, kurš ar savu stāju, zināšanām vai viedokli neatbilst vertētāja, viņa draugu vai aprindu uzskatiem. Vienkārši.