ASV laikraksts The New York Times 1941. gada 24. jūnijā publicēja rakstu "Sacelšanās trīs Baltijas valstīs. Lietuva "brīva" – paziņo somi", kura bija teikts, ka no pretpadomju avotiem nāk ziņas par Lietuvā, Latvijā un Igaunijā faktiski notiekošo vai briestošo sacelšanos, kas apdraudēs Krieviju gar tās ziemeļrietumu robežu. Ziņojumu par sacelšanos Lietuvā un aicinājumu uz sacelšanos Latvijā pārraidīja lietuviešu radio un vācu stacija Kēnigsbergā. Kā tiek ziņots, Latvijā ieviests nežēlīgs padomju kara stāvoklis. [..] Pirmos vārdus par sacelšanos pret Krieviju izteica lietuviešu radiostacija Kauņā, kas paziņoja par sacelšanos un pavēstīja, ka "lietuviešu aktīvistu fronte" pavēlēja novākt visus sarkanos karogus un pacelt Lietuvas karogus pie oficiālajām iestādēm. [..]

No Stokholmas 23. jūnijā ziņoja, ka trīs nelielajās Baltijas valstīs izplatās sacelšanās pret krievu pārvaldi. Radiopārraidē, iespējams no Kauņas, tika paziņots, ka Lietuva paziņojusi par neatkarību.

Labi informēti avoti paziņoja, ka 10:25 no rīta dzirdētajā radiopārraidē Lietuva tika pasludināta par "brīvu un neatkarīgu" valsti. Pasludināšanu pavadīja Lietuvas himnas atskaņošana...".

Savukārt Sarkanās armijas Ziemeļrietumu frontes vadība izdeva rīkojumu nr. 3., kurā bija teikts, ka "Pēdējās dienās spiegi no vietējiem iedzīvotājiem un bandīti vairākos punktos bojā sakaru līnijas un un traucē sabiedrisko kārtību ar mērķi dezorganizēt padomju organizāciju darbu, kā arī terorizēt padomju aktīvistus. Visi šie pārkāpumi [..] varēja notikt vienīgi tādēļ, ka noteikti sabiedrības slāņi iecietīgi izturas pret personām, kas veic šos noziegumus, un nenodod tos varas iestāžu rokās. Pavēlu: visu atbildību par sakaru līniju bojāšanu, kā arī par mazākajiem mēģinājumiem traucēt sabiedrisko kārtību uzlikt vietējiem iedzīvotājiem. [..] Vietējām varas iestādēm noteikt iedzīvotājiem diennakts dežūras visu sakaru līniju apsardzei, uzturot stingru sabiedrisko kārtību un valsts drošību. [..] nesaudzīgi iznīcināt bandītus, kas traucē [..] kārtību. [..] Visas personas, kas pamanītas noteiktās kārtības pārkāpšanā, arestēt un nodot Kara Tribunāla tiesai"

***

Līdz ar kara nākošās fāzes  sākšanos daudzviet izveidojās nelielas bruņotu partizānu grupas. Nav skaidrs, cik daudzas no tām izveidojās jau kara sākumā un vai tām bija kontakti ar Vāciju, jo sākotnēji, gandrīz 2 gadus (660 dienas) vācu nacionālsociālisti un krievu komunisti bija sabiedrotie Eiropas pārdalē.

Kopš 14. jūnija deportācijām daudzi cilvēki turpināja bēguļot vai slēpās laukos. Lai arī okupējošā padomju vara 1940. gadā bija izdevusi rīkojumu par ieroču konfiskāciju, daudzi bijušie policisti, aizsargi, karavīri, virsnieki un zemnieki mājās slēpa ieročus. Partizānu grupas papildināja dezertieri no strādnieku gvardes, un 24. teritoriālā strēlnieku korpusa, kas bija izveidots pēc Latvijas Bruņoto spēku likvidācijas.

22. jūnijā partizāni mēģina ieņemt Priekules pasta ēku, taču atklātu uzbrukumu vietā biežāk tiek izmantota partizānu kara taktika – veiktas apšaudes no slēpņiem uz bēgošajiem sarkanarmiešiem un padomju darbiniekiem.

Oficiāli zināms par 129 partizānu grupām no kurām 83 darbojās Vidzemē, 24 Zemgalē, 22 Kurzemē