1808. gadā Krievija atkārtoti uzbruka Zviedrijai un sākās Somijas karš, kurā zviedri bija spiesti atkāpties. 

1809. gadā tika noslēgts Frēdrikshamnas miera līgums, pēc kura zviedri atkal zaudēja plašas teritorijas, kurās izveidoja Krievijas impērijai pakļautu autonomu Somijas lielhercogisti. Somijas lielhercogistē saglabājās daudz zviedru tradicionālo likumu, kurus nostiprināja Somijas konstitūcijā.

Tomēr līdz pat 1863. gadam Krievijas imperators neļāva izveidot līgumos paredzēto somu tautas pārstāvju parlamentu.

Gadsimta otrajā pusē krievi Somijā uzsāka impērijas tālāku centralizēšanas politiku un centās veikt tās rusifikāciju, taču vienlaikus aizsākās somu nacionālā kustība, par atbrīvošanos no krievu jūga. Somija, kuras izglītības līmenis bija daudzkārt augstāks, (pēc Zviedrijas 1632. gada baznīcas likuma visiem bija jāprot lasīt; turklāt Zviedrijā nepastāvēja dzimtbūšana), kā Krievijā, kurā tobrīd valdīja teju totāls analfabētisms (vēl 1897.g. tautas skaitīšana Krievijā rādīja tikai vidēji 20% lasītprasmi) īpašu nepatiku radīja "barbaru" uzspiestā rusifikācija. Pret to vērsās gan pasīvi ignorējot, gan aktīvi pretojoties- tai skaitā organizējot terora aktus. 

1899. gadā tā sauktajā Februāra manifestā Krievijas imperators Nikolajs II vēl vairāk ierobežoja Somijas autonomās tiesības, tai skaitā uzsāka Somijas pilnīgu piespiedu rusifikāciju. Somijai bija jāpāriet uz krievu valodu lietvedībā, skolās; tika likvidētas autonomas Somijas militārās vienības.

Galvenais Somijas piespiedu rusifikācijas "autors"- Somijas ģenerālgubernators Bobrikovs, kurš amatā tika iecelts 1894. gadā, tika nogalināts terora aktā tikai 1904. gada 16. jūnijā. Viņu likvidēja zviedru izcelsmes patriots Eižens Šaumans (Eugen Schauman)

1905.-1906. gados Somijā notika vispārējs streiks. Tā rezultātā, pēc 6 rusifikācijas gadiem, Nikolajs II bija spiests atjaunot 1899. gadā likvidētās Somijas Lielhercogistes autonomijas tiesības.