Ļeņingradas blokāde (krievu: Блокада Ленинграда) bija 872 dienu ilgs Vācijas un Somijas spēku veikts Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburga) aplenkums Otrā pasaules kara laikā, par kuru galvenokārt bija atbildīga armiju grupa Ziemeļi.

Aplenkums sākās 1941. gada 8. septembrī, kad tika nogriezts pēdējais sauszemes savienojums ar pilsētu. Lai gan 1943. gada 18. janvārī Sarkanajai Armijai izdevās atbrīvot šauru joslu uz Ļeņingradu, pilnīga blokādes pārtraukšana pabeigta 1944. gada 27. janvārī.

Vienīgā Ļeņingradas nebloķētā puse bija Lādogas ezers, lai gan to sasniedza aplencēju artilērija un aviācija. Bezledus apstākļos pilsētu apgādāja ar peldlīdzekļiem, bet ziemas laikā — ar autotransportu pa ledu; šis ceļš tika nosaukts par "Dzīvības ceļu". Pirmajā ziemā, kad vēl nebija pienācīgi noorganizēta pilsētas apgāde, Ļeņingradā iestājās bads, un katru dienu gāja bojā vairāki tūkstoši civiliedzīvotāju.

Sākotnēji, kad tika izstrādātas pirmās koncepcijas par iebrukumu PSRS, bija paredzēts iznīcinēt pretinieka preifērijas centru, proti, Maskavu, veltot tam visus bruņotos spēkus. Neskatoties uz ģenerālštāba iebildumiem, Ādolfs Hitlers izvēlējās saskaldīt iebrucēju spēkus trīs virzienos — ziemeļi, centrs un dienvidi, izvirzot tiem stratēģiskos mērķus, kuri būtu jāizpilda iebrukuma pirmajā fāzē, kurai sekotu sākotnējās koncepcijas izpilde. Ziemeļos armijas primārais mērķis bija Ļeņingrada kā viens no spēcīgākajiem PSRS centriem.

Būtisks faktors ziemeļos bija patriotiski noskaņotie somi, kuri Ziemas karā PSRS iebrukuma rezultātā zaudēja aptuveni 20% no savas teritorijas. Neskatoties uz to, ka somi piekrita piedalīties uzbrukumā PSRS, tomēr tie nekļuva par vāciešu sabiedrotajiem, proti, viņu piedalīšanās kampaņā izpaudās kā zaudēto teritoriju atgūšana. No tālāka iebrukuma viņi atteicās. Lai arī somi piedalījās Ļeņingradas blokādē, viņi atteicās asistēt vāciešiem, uzbrūkot pilsētai, kas būtiski samazināja vāciešu izredzes pakļaut Ļeņingradu. Otrā pasaules kara vēsturē pretrunīgi tiek vērtēts Hitlera lēmums nosūtīt vācu formācijas, kas piedalījās blokādē, uz Maskavu. Šī lēmuma dēļ vācieši tā arī nepkļāva pilsētu, vāciešiem neizdevās arī uzvarēt kaujā par Maskavu.

Savukārt, padomju valdība pat apzinoties briesmas neveica pietiekamus pasākumus, lai evakuētu civiliedzīvotājus. Turklāt, padomju vara pilsētā iebrukuma sākumposmā rīkojās neprofesionāli, haotiski. Tas noveda pie upuriem, no kuriem varēja izvairīties. Tikai pēc padomju augstākās vadības rīcības un jaunu vadītāju nosūtīšanas uz Ļeņingradu situācija izmainījās. Kopumā blokāde saistīja būtiskus vācu spēkus, kā arī vēlāk kalpoja par placdarmu turpmākajai padomju karadarbībai, pēc tam, kad PSRS atguvās no pirmajiem satricinājumiem. Vācieši Ļeņingradas blokādes laikā zaudēja ap 140,000 vīru, savukārt, PSRS- ap 300 000 karavīru, un ap 600 000 civilo iedzīvotāju.