Zaporožjes Siča bija Zaporožjes kazaku (slāvu valodās runājošu, kuri pret robežu apsardzes dienestu slāvu un baltu (lietuviešu) zemēs bija ieguvuši personīgo brīvību un zemi) apdzīvots valstisks veidojums lejpus Dņepras krācēm 15.-18. gadsimtā uz robežas ar osmaņu impērijas tjurku- musulmaņu tautām. Pēc Kijevas Krievzemes sakaušanas, siča bija viens no ukraiņu nācijas atjaunošanās centriem.

Kazaku izcelsme ir neskaidra. Pirmoreiz viņi kā atsevišķs sociāls slānis parādījās 16. gadsimta sākumā, apgabalos starp Lietuvas dižkunigaitijas un Krimas hanistes pārvaldītajām teritorijām, veidodami teritoriālas militāras struktūras un baudot autonomiju.

***

9.—10. gadsimtā, līdzīgi citiem Ziemeļeiropas vikingu pārvaldījumiem, Kijivas (Senā) Krievzeme jeb Gardarīke bija līdztiesīgu Rurika dzimtas ķēniņu (kņazu) karadraudžu savienība, kas piedalījās kopīgos karagājienos.

11. gadsimtā pēc kristīgās ticības un kopīgas rakstības izplatīšanās pārsvaru guva integrācijas procesi un pieauga Kijivas lielkņazu vara.

Pēc 1132. gada, 12.—13. gadsimta laikā kņazu dinastiju cīņu dēļ Kijivas Krievzeme  sadalījās suverēnās kņazistēs, kuras pakļāva Zelta Orda un Lietuvas dižkunigaitija

Ap 1449. gadu Zelta Ordas sabrukuma periodā, dienvidos no senajām baltu un Kijivas Krievzemes slāvu zemēm, radās Krimas haniste, kurai pakļāvās Dņepras lejtecē dzīvojošās stepju klejotāju nogaju (tjurku) ciltis, austrumos joprojām pastāvēja tjurku pārvaldītā Maskavija.

16. gadsimta sākumā Dņepras lejtecē no Lietuvas dižkunigaitijas ieceļoja dažādas izcelsmes brīvie ļaudis, pamatā, slāvu izcelsmes, un apmetās grūti pieejamajās Dņepras palienēs un salās lejpus krācēm. Dņepra šajā apvidū veidoja nosacīto robežu starp Lietuvas (labajā krastā) un Krimas hanistes (kreisajā krastā) valstīm pakļautajām teritorijām.

Pēc 1553. gada Lietuvas dižkunigaitijai pakļautais Čerkasu un Kaņevas stārasts Dmitro Višņeveckis, saukts Bajda, uz Mazās Horticas salas nodibināja nocietinājumu, ko dēvēja par Aizkrāces Siču (senslāvu сѣкти - atskaldīt). Nocietinājumu apjoza koka pāļu sienas, kuru iekšpusē atradās kazaku apmetne ar dzīvojamām mājām un baznīcu. Tā militāri pakļāvās Polijai-Lietuvai, taču citādi baudīja autonomiju.

1569. gadā pēc Polijas-Lietuvas kopvalsts izveides Zaporožjes kazaki nokļuva arvien lielākā vasaļatkarībā no Polijas-Lietuvas magnātiem.

1572. gadā Sigismunds II Augusts parakstīja rīkojumu par kazaku pakļaušanos kroņa lielhetmanim Ježijam Jazloveckim (Jerzy Jazłowiecki). Kopš Stefana Batorija valdīšanas laika kazaku pulki piedalījās kaujās ar Osmaņu impērijas karaspēku. 

17. gadsimtā kazaki sašķēlās divās daļās, no kurām viena atteicās pakļauties novājinātās Polijas-Lietuvas (tā vienlaikus bija spiesta karot gan pret Maskavijas, Zviedrijas un Osmaņu iekarotājiem) virsvadībai un uzsāka sarunas ar Krievijas (Maskavijas) caristes sūtņiem, kuri nepārtraukti centās iegūt Lietuvas teritorijas.

Rezultātā- kazaku hetmaņa Bogdana Hmeļņicka vadītās sacelšanās (1648—1654) un sekojošā Otrajā Ziemeļu karā (1655-1661) lielākā daļa kazaku cīnījās pret Poliju-Lietuvu.

Pēc Andrusovas pamiera noslēgšanas Zaporožjes Siča izcīnīja autonomiju Polijas-Lietuvas kopvalsts un Krievijas caristes kontrolē, ko vēsturnieki dēvē par Ukrainas hetmanātu (ukraiņu: Гетьманщина, 1649-1764).

1657. gadā pēc hetmaņa Bogdana Hmeļņicka nāves līdz Ivana Mazepas ievēlēšanai par Ukrainas kazaku hetmani 1687. gadā bija juku periods, ko vēsturnieki dēvē par "Drupu periodu" (ukraiņu: Руїна). To raksturo kazaku klanu cīņas, anarhija un kaimiņvalstu iejaukšanās. Uz šo periodu attiecas leģenda par Zaporožjes kazaku atbildi sultānam Mehmedam IV, kas 1676. gadā pieprasījis Zaporožjes kazaku pakļaušanos viņa varai. Uz to anarhistiski noskaņotie kazaki sacerēja izsmejošu atbildi, kas gan bija piesātināta ar lamu vārdiem un apvainojumiem.

1709. gadā pēc hetmaņa Ivana Mazepas vadīto kazaku kā Zviedrijas sabiedroto sakāves Poltavas kaujā, Zaporožjes Siča nokļuva pilnīgā atkarībā no Krievijas.

1734. gadā pirms Krievu—turku kara (1735—1739) krievu karaspēks okupēja Zaporožes Siču.

Kazaki atbalstīja Pugačova sacelšanos, tāpēc Krievijas valdnieki ar aizdomām skatījās uz brīvajiem kazakiem.

1775. gada 5. jūnijā krievu karaspēkam, kuru atbalstīja arī ungāru un vallahu spēki, izdevās ielenkt Sičas galveno cietoksni- Novosičji un nolīdzināt to ar zemi.

1775. g. 3. augustā Zaporožjes Siča tika likvidēta

 «Об уничтожении Запорожской Сечи и о причислении оной к Новороссийской губернии»

Militārisma un savas neatkarības dēļ kazaki bieži bija vieni no galvanajiem spēkiem pret centrālo varu vērstajās sacelšanās (Razina, Bulavina un Pugačova sacelšanās).

17. gadsimtā ar kazaku palīdzību Krievijas cariste uzsāka Sibīrijas kolonizēšanu. XVIII gadsimta beigās kazaki kļuva par jurisdiski definētu sabiedrības slāni (Сословие) ar savām tiesībām un speciālām karaspēka daļām (parasti kavalēriju).

1905. gada revolūcijas apspiešanas laikā cita starpā kazaku karaspēka daļas kļuva bēdīgi slavenas ar savu nežēlību Latvijas teritorijā.

Pirmā pasaules kara laikā pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas vācu armija 1918. gada pavasarī okupēja bijušās Zaporožjes Sičas zemes un pēc Ukrainas Tautas Republikas valdības gāšanas par Ukrainas hetmani Kijevā iecēla ģenerāli Pavlo Skoropadski.

1918. gada novembrī pēc Vācijas sakāves Pirmajā pasaules karā P. Skoropadski atstādināja no varas un Kijevā atjaunoja Ukrainas Tautas Republiku Simona Petļuras vadībā.

Savukārt, Zaporožjes teritoriju ieņēma Nestora Mahno vadītā Revolucionārā Ukrainas nemiernieku armija (1918-1921)

1921. gadā Krievijas Sarkanarmija sakāva un okupēja Ukrainu, uz 70 gadiem padarot to par Krievijas ("PSRS") koloniju.