Tā bija pirmā lielākā par Latvijas neatkarību cīnošās latviešu vienību kauja ar no Krievijas iebrukušo Sarkano armiju.

Diemžēl, etniskie latvieši cīnījās viens pret otru, jo Krievijas Sarkanarmijas vienībās karoja daudzi boļševiku apdullinātie latvieši. Kauja tika izcīnīta naktī sala un puteņa apstākļos. Kalpakieši, no Jelgavas virzoties Dobeles virzienā, nakšņošanai bija izvēlējušies Lielauces muižu.

Par laimi, pirms tam apdomīgi apkaimē uz ceļiem bija izlikti vairāki sargposteņi, kas laikus pamanīja pretinieka tuvošanos.

Krievijas Sarkanajiem par kalpakiešu apmešanos muižā bija pavēstījis kāds no vietējiem. Lielinieku plāns bija Pagaidu valdības uzticīgo karavīru vienību pārsteigt un pilnībā iznīcināt, taču plāns neizdevās. Virsnieku rotas karavīri ieņēma pozīcijas pie pils un uzbrucējus atsita, kamēr Cēsu rota mēģināja tos aplenkt.

Pateicoties rūpīgam izlūku darbam, šī cīņa bija īsa, bet asiņaina, kas sākās pēc pusnakts, pieļaujot abām pusēm kļūdas, - „sarkanie”, redzot Kalpaka bataljona atstātās gaismas pils 2. stāvā, varēja identificēt uzbrukuma mērķi, taču divi, - tālāk uz Dobeles pusi noliktie, karavīri pamanīja uzbrucējus, lai arī bija dziļš putenis un arī raķešu pistole nenostrādāja, aizskrienot un pareizi brīdinot, kaujai nebija pārsteiguma fona. Pirmais kritušais bija leitnants Pēteris Dambītis, jo karavīra zābakus postenī bija nolicis blakus, līdz ar to nepaspēja tos uzvilkt… Kalpaka bataljons netika sakauts arī „sarkano” neizdarībai, jo pārspēks bija trīs reizes lielāks, - karavīri, kas uzbruka, nebija ievērojuši, ka ložmetēju stobrā ūdens ir sasalis, tas arī palīdzēja šo kauju uzvarēt (..). 

(fragmenti no  Latvijas zemessardzes veterānu apvienības priekšnieks majora Ilgvara Baumaņa.  un Viestura Sprūdes publikācijām)

1934. gada 19. augustā pie Lielauces luterāņu baznīcas atklāja pelēkā granītā veidoto pieminekli Oskara Kalpaka bataljona pirmās kaujas vietā. Piemiņas zīme veidota pēc arhitekta P. Dreimaņa meta.  50. gadu sākumā piemineklis tika iznīcināts, bet atjaunots 1991. gadā