Anrī I bija franku karalis no 1031. līdz 1060. gadam. Viņa valdīšanas laikā Francijas karaļa zemes sasniedza mazāko lielumu, jo nepārtraukti notika feodāļu savstarpēji kari. Vienlaikus vēsturnieki viņu uzskata par reālpolitiķi, kurš spēja sabalansēt feodāļu pretrunas, lai noturētos pie varas.

Jāatzīmē, ka šo laulību laikā Kijevas Krievzemē (Ukrainā) un tai pakļautajās slāvu (paši Kijevas Krievzemes karaļi bija skandināvu izcelsmes) teritorijās valdīja uzplaukuma periods, bet Krievija vēl neeksistēja; piemēram, tās galvaspilsēta Maskava pirmo reizi ir pieminēta hronikās simts gadus vēlāk- 1147. gadā

***

Jaroslavs Gudrais (skandināvu: Jarizleifr) bija lielkņaza Vladimira, Krievzemes kristītāja dēls, un tieši viņa laikā kristietība tā pa īstam sāka iesakņoties līdz tam pagāniskajā zemē. Tika celtas baznīcas un dibināti klosteri, kas kļuva par izglītības centriem. Milzu līdzekļus valdnieks tērējis grāmatu tulkošanai no grieķu valodas un pārrakstīšanai. Un līdz tam nepieredzēti plaši izvērtās arī Kijevas sakari ar citām zemēm. Ja līdz Jaroslavam ciešākas saiknes Krievzemei bija ar kaimiņvalstīm – Poliju, Ungāriju un Volgas Bulgāriju; protams, arī ar Bizantiju dienvidos un Skandināviju ziemeļrietumos, tad viņa laikā regulāri kontakti iedibinājās arī ar Svētās Romas impēriju un citām Rietumeiropas zemēm. Tiem laikiem tradicionāli labākā garantija draudzīgām attiecībām bija dinastiskas laulības. Pats Jaroslavs bija precējies ar zviedru ķēniņa Ūlofa meitu Ingegerdu, savu vecāko meitu Elizabeti izdevis norvēģu karalim Haraldam Skarbajam, vidējo Anastasiju – Ungārijas karalim Andrāšam I, jaunākā Anna, tātad, tika Francijas Henrikam (Anrī).

Precīzs Annas dzimšanas gads nav zināms, taču var lēst, ka, izejot pie vīra, viņai bija apmēram 20 gadi. Henriks (Anrī), kura pirmā sieva bija mirusi gadu pēc laulībām, bija apmēram divreiz vecāks. Par laulāto attiecībām var spriest tikai no netiešām liecībām, taču ir pamats domāt, ka tās nav bijušas īsti harmoniskas un Henrika dzīves pēdējos gados pavisam vēsas, ciktāl karalienes vārds pat teju nozūd no karaļa kancelejas dokumentiem. 

Fragmenti: Eduards Liniņš, LSM