Sevras miera līgums tika noslēgts pēc Pirmā pasaules kara, 1920. gada 10. augustā starp Sabiedrotajiem (izņemot ASV) un Osmaņu impēriju. Līgumu parakstīja visu pušu valdību pārstāvji Francijas pilsētā Sevrā (Sèvres), bet jau pirms līguma ratifikācijas visām iesaistītajām valstīm nācās sanākt uz jaunu apspriedi, sakarā ar Turcijas neatkarības kara sākšanos. Šī kara rezultātā 1923. gadā Sevras līguma vietā tika noslēgts Lozannas miera līgums.

Atsevišķi Sabiedroto karaspēki bija okupējuši Konstantinopoli (sk. Konstantinopoles okupācija), kā arī citas Turcijas teritorijas un līgumu parakstīja četri Osmaņu valdības pārstāvji. Parakstītājiem nebija Osmaņu parlamenta pilnvarojuma, jo tam neļāva sanākt kopš pēdējās sesijas 1920. gada 12. februārī un to nenodeva ratifikācijai sultānam Mehmedam VI un tas netika publicēts oficiālajā laikrakstā Takvim-ı Vakayi

Līgums apkopoja noteikumus par Osmaņu impērijas sadalīšanu, saskaņā ar slepeniem līgumiem Sabiedroto starpā, kurus noslēdza 1920. gada aprīlī Sanremo konferencē.

Saskaņā ar līgumu, bija paredzēts noteikt neatkarību Armēnijai un Hedžazas karalistei. Saskaņā ar III nodaļas 62.—64. pantu tika noteikts termiņš, kurā veicama tautas nobalsošana Kurdistānā par tās turpmāko statusu, iekļaujot to Osmaņu impērijas Mosulas sandžakā (provincē).

Britu impērija iegūtu Irākas un Palestīnas mandātus, kurus vēlāk saņēma Tautu savienība.

Francijai piešķīra Libānas un Sīrijas mandātus, kurus vēlāk arī saņēma Tautu savienība.

Grieķijas pakļautībā tika nodota lielākā Trāķijas un rietumu Anatolijas daļa, kā arī Izmiras ostas pilsēta.

Itālijai tika piešķirta Dodekanēzas sala un Rodu sala, kuras tā bija okupējusi jau 1911. gadā, kā arī atsevišķas dienvidu Anatolijas teritorijas.

Osmaņu impērijai tika noteikts karaspēka maksimālais izmērs: 50 tūkstoši karavīru, septiņi burinieki, seši torpēdu karakuģi un aizliegums izveidot gaisa karaspēku.

Par starptautiskām un demilitarizētām zonām noteica Bosfora šaurumu, Marmora jūru un Dardaneļu