Latvijas Ceļš (saīsināti LC) bija labēji liberāla politiska partija, kuru 1993. gada 25. septembrī dibināja Latvijas sabiedrībā labi zināmi cilvēki, kuri Atmodas laikā sevi bija pierādījuši un bija saistīti ar Latvijas Tautas fronti, bet pēc tam arī ar elitāro "Klubu 21", kurā lielai daļai biedru nezinot, tika izauklēta ienākšana politikā. 

Partija apvienoja gan Latvijā dzīvojušos, gan emigrācijas latviešus un Latvijas neatkarības idejai lojālus cittautiešus. Tas bija mēģinājums apvienot tā laika progresīvi, mūsdienīgi prorietumnieciski domājošus cilvēkus, t.sk. arī Latvijas Republikas neatkarības atbalstījušos  un nacionāli noskaņotos bijušos Latvijas Komunistiskās partijas biedrus,  piesaistot arī trimdas latviešus. 

Partijas ideoloģija tika formulēta priekšvēlēšanu dokumentos, starp kuriem bija Latvijas un ārzemju latviešu ekonomistu izstrādātā valsts saimnieciskās attīstības programma “Latvija 2000”.

LC sevi uzskatīja par liberālās ideoloģijas pārstāvjiem (dažos programmatiskajos dokumentos - liberāli konservatīvās - kā minēts 2001. gada februārī 11. kongresā pieņemtajā programmā). Savienības programmā tika skaidri un nepārprotami norādīts, ka LC mērķis ir Latviju izveidot par modernu Eiropas valsti ar brīvā tirgus ekonomiku, ar parlamentāru demokrātiju un liberālismu visās dzīves jomās, tai pašā laikā tai jābūt par valsti, kur latviešu identitāte nav apdraudēta, kur saglabāsies un attīstīsies viņu nacionālā savdabība. 

Saeimas vēlēšanu kampaņai tikai izveidots īpašs birojs, kuru vadīja Druvis Skulte.

LC izdevās saliedēties un nostiprināties, iegūstot vēl jaunus atbalstītājus un piekritējus. Noteikti ir jāuzsver, ka LC vēlētāju atbalstu ieguva tieši ar savu skaidro un pozitīvo programmu, nevis ar citu politisko spēku noliegumu vai oponentu noķengāšanu. Latvijas politikā ar dubļiem, šokējot visus, ienāca Joahims Zīgerists, atklājot, ka daļa elektorāta dzīvo šādā paralēlā netīrā pasaulē, kur - jo ir sliktāk, jo labāk. Savukārt, LC panākumus V Saeimas vēlēšanās nenoliedzami veicināja arī tas, ka ka pozitīvo vēsti nesa pazīstami un no Atmodas zināmi cilvēki.  Vēlēšanu sarakstā bija daudz plaši pazīstamu un populāru cilvēku uzvārdu.  

V Saeimas vēlēšanās 1993.g. 5.-6. jūnijā savienība “LC” pārliecinoši uzvarēja - un ieguva 36 vietas no 100 deputātu vietām Saeimā. Tas ļāva izveidot lielāko un ietekmīgāko frakciju Saeimā. Anatolijs Gorbunovs tika ievēlēts V Saeimas priekšsēdētāja amatā.

LC bija kā patiesi spožu zvaigžņu koris, kas zināmā veidā kļuva arī par partijas postu jau pirmajā nedēļā pēc vēlēšanām. Uzvaras reibonī daudzi "ceļinieki" sajutās lieli, vareni un nozīmīgi, uzskatot tieši sevi par varenās partijas stūrakmeni. Pirmajās nedēlās no LC biedriem kā no pārpilnības raga bira paziņojumi, intervijas, kurus neviens vairs nekoordinēja vai spētu ietekmēt.

Partijas līderis jurists, bijušais LJB prezidents, Valdis Birkavs tika nominēts par Ministru prezidenta kandidātu, kuram bija jāsāk veidot valdības sastāvs. Piemēram, par Iekšlietu ministru vajadzēja kļūt Druvim Skultem, kurš metodiski un liepratīgi bija vadījis LC pirmsvēlēšanu biroja darbu un atvedis partiju pie uzvaras. Šeit parādījās pirmās "zvaigžņu slimības". Kā parādīja vēlākie gadi, samērā izteikta politiska pelēcība Ģirts Valdis Kristovskis paģērēja iekšlietu jomu atdot viņam, citādi "tiks uzmesta lūpa" un viņa pakļautībā esošie 17000 zemessargi šādai LC valdībai nepakļausies un varot kļūt nevadāmi.... Šo draudu "un" varēja tulkot visādi, un ,diemžēl, Latvijas Ceļa vadoņi "uzmeta" Skulti, piekāpjoties Kristovska kaprīzēm.

Birkavs varēja šo savu kļūmi labot, izveidojot vicepremjera amatu Skultem, taču viņš šo varenās SWH grupas kabinetos piedāvāto kompromisa ierosinājumu noignorēja. Vēlāk viņa partijas biedrs Māris Gailis ar tikpar vieglu žestu Birkavu nobīdīja malā, kļūstot par nākamo premjeru. Skulte kļuva par privatizācijas valsts lietu ministru, kas kļuva par platformu vēlākai šī stratēģa aiziešanai no politiskās dzīves. 

Taču sākums patiesi bija cerīgs, progresīvs un ļoti populārs Latvijas sabiedrībā. Iecere bija lieliska gan pēc satura, gan pēc formas, un tas arī deva iespēju LC uzvarēt vēlēšanās un uz laiku noteikt valsts politisko un saimniecisko dzīvi.

Šis ir arī laiks, kad blakus romantiskas jūsmas pārņemtiem jaunpolitiķiem sāk aktīvi darboties un toni noteikt pragmatiski domājoši politibiznesmeņi, kuri ātrāk par citiem saprot - tikai tas, kuram ir nauda, var noturēt varu. Tieši ar LC uznākšanu uz Latvijas skatuves sākas ekonomiskās dzīves saplūšana ar politiku, notiek sabiedriskās mantas pārdalīšana un daudzos gadījumos - sagrābšana, izmantojot visdažādākās politiskās varas sviras, veidojot nelielu, politikai pietuvinātu jaunbagātnieku grupas, turtpretī llielāko daļu sabiedrības, kura joprojām dzīvoja Atmodas laika romantikas noskaņās, padarot par nabadzīgu.

Šis ir periods, kad veidojas Latvijas politiskā elite, kura atklāti korumpējas un "atstrādā" tai atvēlētos procentus. Notiek lielu, stratēģisku uzņēmumu un nozaru ne ar ko neattaisnota privatizācija, dodot iespēju nelielām grupām sagrābt gan šos īpašumus, gan to dotos materiālos labumus. Latvijas jaunbagātnieki, ceļā uz īpašumu iegūšanu privatizācijas ceļā, novirza 10-30% no privatizējamā objekta vērtības politiķiem, kuri šo mantas iegūšanas veidu leģitimizē. Šis laiks pēcatmodas periodā Latviju stipri attālināja no tiesiskuma principiem. Toties var droši teikt - tika ielikts pamatīgs stūrakmens politiskai korupcijai.

Protams, LC veidošanos un tā ideoloģiju stipri kritizēja vispirms tie, kuri kaut kādu personīgu vai citu iemeslu dēļ nebija paspējuši vai vēlējušies sev izdevīgā veidā iestāties kādā varas partijā vai kļūt par kādas ekonomiskās grupas dalībniekiem. Tai skaitā, daļa t.s. ultra nacionālā bloka, kuri bija apvienoti zem Pilsoņu kongresa idejas. Zīmīgi, ka šie ļaudis, kuri it kā sludināja 1918.gada Latvijas ideju, bet vienlaikus noliedza 4.maija republiku, barikāžu laikā bloķējās ar Interfronti un aģitēja pret pirmo pēc Neatkarības atjaunošanas izveidoto valdību, savos aicinājumos apstrīdot veidu, kā Neatkarība atjaunota, ar to parādot sevi, kā absolūti destruktīvu politisku veidojumu.

Vēlākos gados, kad par politiskās cīņas vienu no instrumentiem kļuva arī "Čekas maisi", pārmetumi par sadarbību ar komunistiem un padomju varu, Latvijas sabiedrība tika pamatīgi sarīdīta savā starpā. 

Pirms katrām vēlēšanām sevi mēģina pieteikt politikas jaunpienācēji (nereti atšķēlušies un neīstneojuši savās iepriekšējās partijās. Piesaka sevi arī revanšisti, kuri vēlas iekļūt politikā un gūt arī tāspalīdzību pieejamos labumus. Tai pašā laikā, pie varas esošie, ar savu darbu vienmēr dod pietiekami daudz iemeslu sevi pieķert vai vismaz turēt pamatotās aizdomās par negodīigumu, tādējādi dodot argumentus, nakamajiem  pierādīt vai vismaz runāt par negodprātu, zaglīgumu un valsts interešu nodevību. 

LC sen ir transformējusies un daudzi tās biedri nekur nav pazuduši - tie veiksmīgi "konvertējušies jaunās vērtībās" un darbojās citās partijās, neizjūtot nekādu diskomfortu par savu darbību iepriekšējā periodā.

Partijas priekšsēdētāji:

• 1993.- 1997.g. Valdis Birkavs.
• 1997.- 2000.g. Andrejs Panteļējevs.
• 2000.- 2003.g. Andris Bērziņš,
• 2003.- 2004.g. Jānis Naglis
• 2004.- 2007.g. Ivars Godmanis

LC  (uz 2019.gadu) ir bijis visvairāk Ministru prezidentu un arī ministru starp visām partijām. Tradicionāli partijai “Latvijas Ceļš” “piederēja” Ārlietu ministrija.

Partija “Latvijas Ceļš” beidza pastāvēt 2007. gada augustā, kad tā saplūda ar savu partneri iepriekšējās vēlēšanās Latvijas Pirmo partiju, izveidojot jaunu partiju LPP/LC. Jāatzīst, ka pēdējie divi partijas vadītāji vadīja jau pamatīgi agonējošu politisku organismu.

Dibināšanas dienā “Latvijas ceļā” bija 154 biedri, 1999. gadā partija apvienoja 890 biedrus, bet 2001. gadā LC biedru skaits bija sasniedzis 1380. Pretendentam, stājoties partijā, prasa trīs partiju biedru galvojumus un sešu mēnešu pārbaudes laiku (pēdējos Statūtu grozījumos pārbaudes laiks samazinājās līdz diviem mēnešiem, paredzēti arī atbalstītāji - personas, kas oficiāli apliecinājuši savu atbalstu LC politikai, taču nevēlās kļūt par partijas biedriem).

1993. gada 5. Saeimas vēlēšanās partija ieguva 36 vietas Saeimā,
6.Saeimas (1995)- 17 vietas,
7. Saeimas vēlēšanās 1998. gadā - 21 vietu.

“Latvijas ceļš” sākotnēji izveidojās kā priekšvēlēšanu savienība “Latvijas ceļš” 5.Saeimas vēlēšanām, kad 1993. gada 13.februārī  apspriedē viesnīcā “Jūrmala” tika panākta vienošanās par priekšvēlēšanu bloka — savienības “Latvijas ceļš” izveidošanu. Savienība, kā jau minēts, sākotnēji apvienoja 154 biedrus, no kuriem trešā daļa bija AP frakcijas “Satversme” deputāti, daudzi bija trimdas latvieši, kuri galvenokārt pārstāvēja Pasaules brīvo latviešu apvienību (PBLA). Pēc tam daudzi, kuri no šiem vēlēšanu rezultātiem nebija guvuši labumu vai nesimpatizēja LC īstenotajai politikai un procesiem valstī, vainoja Gunāru Meirovicu par sadarbošanos ar komunistiem, izplatot mistiskas ziņas, ka viņš esot gan CIP, gan KGB aģents. Tā gadās, kad nav ko konkrētu teikt, bet kaut kas līdz galam nav skaidrs.

Saeimas vēlēšanās 1993. gada 5.-6. jūnijā savienība “Latvijas ceļš” pārliecinoši uzvarēja — un ieguva 36 vietas no 100 deputātu vietām Saeimā (ieguva 32,4% balsu un kļuva par koalīcijas valdības vadošo partiju). Tas ļāva izveidot lielāko un ietekmīgāko frakciju Saeimā.

Anatolijs Gorbunovs tika ievēlēts par V Saeimas priekšsēdētāju. Tika izveidota Saeimas LC frakcija. Sākotnēji par frakcijas priekšsēdētāju ievēlēja Andreju Panteļējevu, pēc viņa ievēlēšanas par partijas priekšsēdētāju no 1997. gada novembra par frakcijas priekšsēdētāju kļuva Kristiāna Lībane, kura vēlāk kļuva par vēlāk izveidota konkurējoša spēka - Tautas partijas līdera Andra Šķēles dzīves biedri. No LC nāk daudzas spožas personības. Kā ap kuru varas partiju, ap to pulcējās dažādi pašlabuma meklētāji un bezprincipu cilvēki. Pēc daudziem gadiem, analizējot LC darbu, neapšaubāmi, var izteikt daudz un dažādas kritikas. Tajā laikā bija jādomā un lēmumi jāpieņem bez jelkādas pieredzes pašiem, kā arī, kā tagad izrādās, jāņem vērā dažādu it kā "nejaušu" ārvalstu konsultantu padomiem. 

No LC nāk arī Jānis Bordāns, kurš 2018.gada vēlēšanās jau vada pats savu JKP.

6. Saeimas vēlēšanās 1995. gadā partija ieguva 14,6% balsu (17 deputātu vietas). 1995. gada jūlijā LZS izstājās no valdības un pēc tam LC kopā ar Tautsaimnieku politisko apvienību izveidoja jaunu valdību, kuru Saeima apstiprināja 15.septembrī, un tā Māra Gaiļa vadībā strādāja līdz pat V Saeimas darbības beigām.

LC veiksmīgas bija 1997.gada pašvaldību vēlēšanas. Andris Bērziņš kļuva par Rīgas mēru, LC biedri kļuva par pašvaldību vadītājiem vairākās Latvijas pilsētās un rajonos. Ap šo laiku Rīgas domē nostiprinās izdevīgais līdzāspastāvēšanas princips vai t.s. "otkati".

7. Saeimas vēlēšanās 1998. gadā — 18,0% (21 deputātu vietas). Taču neskatoties uz to, "Latvijas Ceļš" saglabāja varu un bija visu koalīcijas valdību dalībniece no 1993. līdz 2002. gadam. Četri "Latvijas Ceļa" biedri ir bijuši arī Ministru prezidenti: 

• Valdis Birkavs (1993—1994), 
• Māris Gailis (1994—1995), 
• Vilis Krištopans (1998—1999)
• Andris Bērziņš (2000—2002).

2001.gada pašvaldību vēlēšanās LC startēja ar partijas un koalīcijas sarakstu 36 Latvijas pilsētās, kopā iegūdama 98 deputātu vietas 10 pilsētās. Pirms pašvaldību vēlēšanām LC slēdza sadarbības līgumus ar vairākām reģionālajām partijām (piemēram, ar Aivara Lemberga partiju “Latvijai un Ventspilij”, Alekseja Vidavska Daugavpils pilsētas partiju; agrāk analoģisks līgums noslēgts ar Daugavpilī dislocēto “Mēs savam novadam”).

8. Saeimas vēlēšanās 2002. gadā "Latvijas Ceļš" cieta sakāvi, iegūstot 4,9% vēlētāju balsu. Tas bija par maz, lai pārvarētu 5% barjeru un iekļūtu Saeimā. Pēc šīs neveiksmes vairāki politiķi atstāja LC rindas un pārgāja uz citām partijām. Neiekļūšanu Saeimā daudzi "Latvijas Ceļa" biedri un politikas vērotāji saistīja ar Skrejlapu skandālu. Dažas nedēļas pirms vēlēšanām, Rīgā un Rīgas rajonā, daudzu iedzīvotāju pastkastītēs nonāca skrejlapas, kuras bija izgatavotas Tautas partijas korporatīvajā stilā, bet saturēja Tautas partiju nomelnojošo informāciju. Uzreiz pēc tam presē un televīzijā izskanēja informācija, ka šo veidlapu pasūtītāji it kā esot bijuši cilvēki no "Latvijas Ceļa" biedru rindām un, konkrēti, tika saistīts ar ārstu Pēteri Apini. Šī informācija tika kategoriska noliegta, bet acīmredzami, ka šis incidents atstāja negatīvu iespaidu uz "Latvijas Ceļa" vēlēšanu rezultātiem.

Zināmus panākumus partija guva 2004. gada Eiropas parlamenta vēlēšanās, kur tā ieguva 6,5% balsu un vienu deputāta vietu, ko ieņēma Georgs Andrejevs.

2005. g. Rīgas domē LC neiekļuva.

2005.—2006. g. LC tuvinājās LPP, un izveidoja kopīgu sarakstu Saeimas vēlēšanām ar to un vairākām reģionālām partijām. Saraksts ieguva 10 vietas Saeimā, no kuriem 2007. g. aprīlī 3 bija LC pārstāvjiem. 2007. g. augustā LPP un LC saplūda, veidojot LPP/LC.