A. Pumpurs sarakstīja savu apjomīgo poēmu laika posmā no 1872. līdz 1887. gadam. Eposs tika izdots 1888. gadā III Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku laikā.

"Lāčplēsis" ir balstīts uz tautas teikām un radīts tautiskā romantisma periodā, kad aktualizējas nepieciešamība izveidot senatnē balstītu nacionālo ideoloģiju. Latvijas teritorija tajā laikā bija iekļauta Krievijas impērijas sastāvā, un izmantojot asās pretrunas starp latviešu nacionālās atmodas centieniem atgūt neatkarību, vietējās vācu muižniecības centieniem  saglabāt savas privilēģijas un Krievijas monarhijas centieniem pēc absolūtas un "krieviskas" varas, Andrejam Pumpuram izdevās radīt darbu, kas gan asi kritizēja vāciešus, taču cenzūras dēļ vienlaikus bija spiests pieglaimoties cariskās Krievijas režīmam. 

Krievija jau kopš 16.gs. bija vienīgais reālais latviešu drauds (visi Krievijas iekarojumi kopš Ivana IV laikiem vienmēr tika pavadīti ar totālu zemes izpostīšanu un cilvēku iznīcināšanu vai aizvešanu uz Krieviju; pretstatā zviedru un poļu kariem, kuri Latvijas zemes iekarojot vismaz centās tās izmantot, kā arī izglītot vietējās tautas). Vienlaikus, Krievija prasmīgi izmantoja "hibrīdkara" un "viltusziņu" metodes, spējot neizglītotākos un mazattīstītākos latviešus pat vēl 21. gadsimta sākumā pārliecināt par pretējo. Visas Krievijas teorijas vienā mirklī apgāž reāli fakti: bez jau minētās fiziskās latviešu (baltiešu) iznīcināšanas visos karu gadījumos, jau pirms iekarošanas un iekļaušanas Krievijas impērijā 1721. gadā, Vidzemes latviešiem  jau 2 paaudzes bija pieejamas skolas un obligāta prasība pēc lasītprasmes, padarot latviešus jau 18. gadsimtā par vienu no izglītotākajām tautām Eiropā, un tajā liels nopelns ir tai skaitā vācu garīdzniecībai. Tajā pašā laikā Krievijā vēl 200 gadus vēlāk- 20. gadsimta sākumā visi bija teju pilnīgi analfabēti (lasītprasme sasniedza~20% un arī pamatā uz pilsētnieku rēķina). Arī saimnieciskā ziņā Latvijas teritorija bija "apdzinusi" Krievijas impēriju. Dzimtbūšana Vidzemē tika atcelta jau 5 gadus pēc Napoleona Polijas-Lietuvas atbrīvošanas kara, 19. gadismt sākumā (1817.g.), savukārt, savu "humānismu"slavinošajā Krievijā zemnieki tika dzimbūšanā turēti kā dzīvnieki pirkti un pārdoti vēl pusgadsimtu jeb divas paaudzes ilgāk (1861,-1866.g.). Par latviešu stāvokļa uzlabošanu 18. gadsimta sākumā cīnījās ne tik daudz šeit valdošās krievu aristokrātijas pārstāvji, kuri piederēja pie sabiedrības "augstākās kastas", bet tieši pretēji,- nereti pašu latviešu nenovērtētie vācu un citu Rierumeiropas tautu pārstāvji, kā E. Gliks, G. Merķelis, F. Pauluči, V. Falkerzāms, G Stenders

Eposa radīšanas laikā Krievijas impērija bija vienīgais reālais likumdošanas avots un latviešu tautas apspiedējs gan juridiskā ziņā (Krievijas okupētās Livonijas / Kurzemes hercogistes zemes vācu laikā bija neatkarīgas valstis, turpretī cariskajā Krievijā- "guberņas" bez autonomijas tiesībām), gan nacionālā (kopš 1864. gada Latgalē bija ieviests latīņu drukas aizliegums; skolās, izņemot ticības mācību utml. bija obligāta krievu valoda), gan reliģiskā (pareizticības gan uzspiešana, gan priekšrocību radīšana pareizticībā pārgājušiem latviešiem).

Pumpura poēma sabiedrībā ir folklorizējusies, tā tiek uzskatīta par latviešu tautas nacionālo eposu. Tā centrā ir dievu izvēlētais varonis Lāčplēsis un viņa cīņa ar vācu krustnešiem, kuras beigās Lāčplēsis iet bojā. Folklorizējušies ir poēmas tēli Laimdota, Spīdala, Kangars, Melnais bruņinieks.

Eposā minētie tēli un motīvs vēlāk izmantoti daudzos citos latviešu mākslinieku darbos.